Sakostiem zobiem pretim ložmetējiem. Saruna ar vēsturnieku Valdi Kuzminu par 1919. gada novembri

7 months ago 396
ARTICLE AD BOX

Intervija ar vēsturnieku Valdi Kuzminu

Pirmo reizi kara darbība notika tieši pašā Rīgā, un uzbrukums – tieši pa Ķekavas jeb Bauskas šoseju.

– Kaujas notika tur, kur tagad ir Pļavnieki, Katlakalns. Tur, kur tagad ir uzbūvēts ātrgaitas ceļš. Te ir svarīgi atcerēties, ka Rīga, un īpaši Pārdaugava, pirms 100 gadiem izskatījās savādāk, vēl aizvien bija saglabājusies atsevišķo ciematu iezīme. Ar ciematiem es domāju to, ka Āgenskalns bija diezgan nesaistīts ar Torņkalnu. Tagadējais Uzvaras parks bija applūstošas pļavas, un saistība starp šiem atsevišķajiem rajoniem bija ļoti nosacīta. Līdz ar to

kaujas darbību, kas notika Ziepniekkalnā, varēja dzirdēt, bet to nevarēja redzēt, un cilvēki uztvēra, ka tā nav Rīga, tas ir Ziepniekkalns.

Tad, kad sākas šī kara darbība, tad attieksme arī bija, ka tas notiek kaut kur Ziepniekkalnā. Kaujas notika Medema purvā, jo vācu uzbrukuma plāns paredzēja, ka viņi uzbruks tur, kur viņus gaida vismazāk. Pāri purvam bija uzbūvēti ceļi no baltiem bērzu un priežu baļķiem, un pa vairākiem šiem ceļiem vācieši arī uzbruka. Latvijas armija faktiski sabruka, sākās haoss, jo karadarbība Rīgā ir grūti kontrolējama.

– Vēl oktobra sākumā pilsētas centrā nekas īpaši neliecināja par to, ka sākusies karadarbība. Kad parādījās krastmalas frontes līnija?

– Krastmalas pārbūve notika 12. līdz 14. oktobrī. Lai mēs saprastu, kādas izjūtas valdīja tajā brīdī, mums ir jāatceras, ka tās bija Pirmā pasaules kara beigas un Latvijā bija notikusi masveida cilvēku evakuācija. Rīga bija zaudējusi pusi no saviem iedzīvotājiem. Rīga bija tukša, un cilvēkiem varētu būt interesanta sajūta, jo, ja mēs iedomājamies, ka līdz tam pilsēta ir centrs, kurā ir dzīvība, kūp dūmeņi un katru rītu simtiem tūkstoši cilvēku iet uz darbu, tad tagad nekā no tā nebija. Līdz ar to šāda pustukša un tumša rudens pilsēta varētu būt bijis tāds diezgan spocīgs fons kara darbībai, kas notiek Ziepniekkalnā un Pārdaugavas tālākajās apkaimēs.

– Tātad ierakumus sāka būvēt oktobra otrajā pusē. Kā tas notiek pilsētvidē? Kādās ierakumu konstrukcijās vai objektos pilsētvidē karavīri pavadīja savu ikdienu?

– Tika izmantotas ēkas, kas atradās Daugavas abos krastos, jo frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu. Tātad Vecrīgas un Pārdaugavas ēku augšējos stāvos atrodās karavīri. Turklāt Pārdaugavas krasta mala, kādu mēs tagad redzam ar akmeņu sienu, vietām nebija vēl izbūvēta, un vēl aizvien bija lēzena piekraste, šīs daudzstāvu mājas bija retākas. Savukārt vēlāk sāka rakt ierakumus. Vecrīgas pusē ielas, kas iziet uz upi, piemēram, Grēcinieku iela, Mārstaļu iela un visas pārējās šīs ielas, tām viena māju bloka krustojumā raka ierakumus ar mērķi, ja vajag šķērsot konkrēto ielu, kur nav māju aizsega, var to darīt caur ierakumiem, nepakļaujot sevi briesmām. Tieši to pašu darīja arī bermontieši. Ielās izgāja arī jūrnieki, kas vairs nevarēja doties prom no ostas, un viņi brīvprātīgi pieteicās karot. Šos ierakumus viņi raka pēc sava izpratnes līmeņa. Vēl viņi veidoja dzeloņdrāšu žogus Melngalvju nama pagalmā.

– Cik ilgi periodi ierindas karavīriem bija jāpavada ierakumos, un kādi kopumā bija sadzīves apstākļi frontē?

– Viņi devās arī atpūsties. Ja runājam par Rīgu un Vecrīgas pozīcijām, tad viņi neatradās diennakti ierakumos. Tur bija postenis, kas tika regulāri nomainīts. Pārējie karavīri atradās telpās. Atsevišķas Latvijas armijas vienības oktobrī naktis pavadīja arī, piemēram, tagadējās Mūzikas akadēmijas telpās, kur bija liela zāle, tur bija izklāti salmi uz grīdas, kur viņi gulēja. Tur tika vestas viņiem arī pusdienas – standarta putra vai kāda zirņu zupa.

– Kādi bija laika apstākļi 1919. gada rudenī, kā bija ģērbti karavīri?

– Laiks bija tāds kā tagad. Oktobrī bija viegli apmācies, lietus un vējš. Visi tērpušies šineļos no blīva kokvilnas auduma un vaskota brezenta apmetņos. Viņi mēģināja kaut kā izdzīvot šajos apstākļos, jo no karavīra viedokļa +5 grādi un lietus ir daudz sliktāk nekā sals. Tu samirksti, un ķermeņa siltuma atdeve ir lielāka. Tas mainījās oktobra beigās, un ap 3. novembri Daugava sāka aizsalt. Pretuzbrukuma laikā, no 9. līdz 11. novembrim, Daugava jau bija aizsalusi. Ir ļoti precīzas liecības par visaptverošu Latvijas iedzīvotāju atbalstu Latvijas armijas karavīriem, jo tā bija viena no pirmajām reizēm, kad sabiedrība izjuta armijas līdzesamību. Piemēram, bija skolnieku rota, kuras jaunieši gāja izlūkos uz Lucavsalu, viņi ar laivām brauca pāri Daugavai no tagadējās Maskavas forštates uz Zaķusalu un tālāk atkal uz Lucavsalu, kur bija arī vācu pozīcijas. Un mēs redzam Lāčplēša Kara ordeņa apbalvošanas lietās, ka šie jaunieši ir 14 Līdz 16 gadus veci bērni, kas brīvprātīgi devās karot.

– Pietuvojoties jau 10. un 11. novembrim, kad norit aktīvas kaujas Rīgā, – kāda aina pilsētā bija šajās dienās?

– 1919. gada oktobra beigās Latvijā ieradās pulkvedis Pēteris Radziņš, kas pārņēma Latvijas armijas štāba priekšnieka pienākumus un kurš šo brīvprātīgo karotgribētāju ne pārāk labi organizētajā armijā ieviesa strukturētu kārtību, kā mēs tālāk karosim. Un plāna svarīgākā daļa ir, ka 3. novembra agrā rītā armijas seši bataljoni no Bolderājas kāpām dosies triecienā uz Vīķu krogu.

Šodien mēs par Vīķu krogu faktiski neko nezinām – tur atrodas tāds gauži aizlaists piemineklis un maza piemiņas plāksnīte.

Tā ir šaura vieta ap 150 metru platumā starp Buļļupi un Hapaka grāvja applūstošajām pļavām. Šai vietai bija jāizsitas cauri, un tas bija brīdis, kad Latvijas armijas vienības sakoda zobus un gāja triecienā uz ložmetējiem, ciešot salīdzinoši lielus zaudējumus. Vīķu kroga pozīcijas tika ieņemtas, un tālāk sākās Rīgas ielenkšana.

– Kādos apstākļos arī Latvijas armijas karavīri šajās kaujās gāja bojā? 

– Vīķu krogs ir viena no epizodēm, ko varam salīdzināt un vizualizēt ar to, kā tas izskatījās Pirmajā pasaules karā, kad ir ložmetēji, dzeloņdrātis, ierakumi, un mēs tādā lielā blīvā masā ejam durkļu triecienā, kas nozīmē zaudējumus. Pēc tam tas nedaudz mazinājās.

Nākamais svarīgākais datums bija 10. novembris, kad pirmās Latvijas armijas vienības jau nonāca līdz Jelgavas šosejai un Bermonta vienības saprata, ka Rīga jāatstāj pašiem vai viņus ielenks. Naktī uz 11. novembri sākās totāls haoss. Tātad Latvijas armijas vienības saņēma pavēli virzīties uz priekšu, un viņi gāja pa ielām. Ir saglabājušās, piemēram, kāda virsnieka Avotiņa atmiņas, kurās viņš apraksta, kā viņš ar savu rotu pa Kuldīgas ielu nonāca līdz Dzelzs tilta pašam galam tur, kur tagad ir Nacionālā bibliotēka, un tur viņi tika apšaudīti un atkal atkāpās. Pa ceļam viņi satika vāciešus, notika metra distances kaujas. Kaut kādi vācieši tika paņemti arī gūstā. Pēc tam viņi gāja pa nakti tumsā caur šaurām ielām Pārdaugavā, kur brīžiem bija mājas, kurās tika turētas cūkas, govis. Un viņi gāja pa šīm ielām, kam abās pusēs ir dēļu žogi, un neredzēja, kas notiek otrā pusē – vai tur kāds ir vai nav.

Ievainotos karavīrus viņi nespēja nest, atstāja pie cilviliedzīvotājiem. Nakts vidū notika apšaude un haoss, tad klauvēja kāds pie durvīm un tavā mājā ievilka asiņojošu karavīru. Šis haoss turpinājās visu nakti. 11. novembris ir tik nozīmīgs datums, jo tā ir tāda robeža. No rīta bija klusums un nekā vairs nav.

Ir saglabājies Edvarta Virzas apraksts, viņš tolaik bija žurnālists, un viņš aprakstīja, kā viņi kopā ar fotogrāfu Vili Rīdzenieku gāja pāri tiltam un ieraudzīja kauju beigas. Uz ielām bija karavīru līķi, beigti zirgi, atstāta munīcija un pamesti ložmetēji. Latvijas armijas karavīri lūdza arī Rīdzeniekam viņus nobildēt, viņiem kaklā bija sakārtas vācu šautenes. Pārdaugava bija brīva. Un stāsts par baznīcu zvaniem, kas zvana, lai atzīmētu Rīgas atbrīvošanu, ir ļoti precīzs apraksts cilvēku izjūtām par to, ka kara darbība ir beigusies. Un karadarbība nebija tikai Krastmalā, abas puses izmantoja artilērijas apšaudes un intensīvi apšaudīja abus krastus pat tik tālu, ka līdz Pērnavas un Barona ielas stūrim bija postītas ēkas. Tas pats arī bija Pārdaugavas pusē – veseli kvartāli nodega, un tādi tukši tie pēc tam arī bija.

– Kā jūs vērtējat, cik būtisks šajās kaujās bija tieši cilvēku varonības faktors līdzās dažādām militārajām stratēģijām?

– Varonība, manā skatījumā, nevar būt kolektīva, tas ir katra cilvēka individuāli pieņemts lēmums konkrētā situācijā. Apstākļu sakritības dēļ šādi daudzu cilvēku lēmumi var sakrist vienā telpā un laikā. Taču tur, kur viss ir izdarīts pareizi un viss ir saplānots, un mēs gūstam panākumus, diemžēl varonības nav. Diemžēl varonība parādās tajā brīdī, kad kāds ir kļūdījies vai kāds kaut ko nav paredzējis. Tad kādam vīram ir jānostājas un jāsaka – "viss, es šeit palikšu, jūs atkāpjaties un es jūs piesegšu", un to vīru pēc tam vairs nekad neviens neredz. Varonība ir ticība idejai par brīvu un neatkarīgu Latviju, lai arī ko katrs no viņiem domā, un es ticu, ka katram bija savs viedoklis par to, kā šī brīvā Latvija izskatīsies, bet viņi tam noticēja un bija gatavi par to iet nāvē.

Read Entire Article