Latvijas iedzīvotājiem trūkst zināšanu par rīcību krīzes situācijās. Kurš atbildīgs?

1 month ago 238
ARTICLE AD BOX

ĪSUMĀ:

Līdz šī gada 1. janvārim visām pašvaldībām savā civilās aizsardzības plānā bija jāiekļauj sadaļa par darbību militāra iebrukuma vai kara gadījumā, kas ne tikai mazinātu cilvēku bažas, bet liktu arī vietvarām padomāt, vai izdarīts viss neieciešamais, lai šādā gadījumā pašvaldības varētu turpināt sniegt cilvēkiem kritiski svarīgus pakalpojumus. 

"Pašvaldības nepietiekami skaidro, kā rīkoties krīzes situācijā"

Atsevišķas pašvaldības kopā ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pārstāvjiem jau izstrādājušas visaptverošu aizsardzības plānu, ja notiek militārs iebrukums. Šāda plāna mērķis ir nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzības pašvaldības administratīvajā teritorijā un ideālajā gadījumā atbalstīt valsts aizsardzības sistēmu jeb palīdzēt armijai. 

Vidzemē plāns gatavs jau ir Siguldas, Valmieras un Limbažu pašvaldībām, bet Cēsu un Saulkrastu pašvaldībām tas vēl top.

Latvijas Radio vaicāja Cēsu un Valmieras iedzīvotājiem, kā viņi domā – vai pašvaldības saviem iedzīvotājiem pietiekami stāsta, kā rīkoties krīzes situācijās?


"Daudzi cilvēki nezina, ko darīt krīzes situācijā. Tas patiesībā mani ļoti uztrauc. Domāju, ka tur ir kaut kas jāstrādā pašvaldībai - jāmeklē kaut kādi veidi, varbūt pat jāorganizē kaut kāda kustība, biedrība, jārunā ar cilvēkiem. Bet, pirmkārt, viņiem pašiem jāzina, ko darīt."

"Zinu, ka tagad visi tēmās par tiem bunkuriem, ka pašvaldība par viņiem nedomā, domā tikai par sevi. Vai paši nodokļu maksātāji ir gatavi investēt, teiksim, 2 miljardus [eiro], lai vismaz pusei sabūvētu bunkurus? Tāds ir jautājums!" 

"Tādas akcijas un tādas publiskas aktivitātes es neesmu redzējusi. Manī drošību rada tas, ka Cēsīs ir daudz zemessargu, tāpēc es domāju, ka tādā krīzes gadījumā mums būtu daudz cilvēku, kas norāda, kas un kur, un kā jādara."

"Es domāju, ka citi zina, kā rīkoties, bet citi arī nezina. Ir tādi bukleti pašvaldībās, kur ir uzrakstīts, ko darīt krīzes situācijā, vismaz mūsu pašvaldībā."

"Vajadzētu informēt varbūt ar kādiem plakātiem sabiedriskajās vietās, lai cilvēki zina, kur, ko un kā."

"Konkrēta plāna cilvēkiem, visticamāk, nav, un es domāju, ka arī pašvaldības neietiekami skaidro saviem iedzīvotājiem šos jautājumus."


Bet vai iedzīvotāji paši jūtas gatavi krīzes situācijām, negaidot palīdzību no malas. Vai zina, kas jādara apdraudējuma gadījumā, vai ģimenē tas izrunāts, kur jāmeklē informācija, kam jābūt iepriekš sagatavotam? 


"Nē, mums nav. Jā, tas ir tā palicis, ka paļaujamies…" 

"Droši vien gaidītu, ko ieteiktu darīt. Ja nesekotu nekāds rīkojums, tad droši vien kaut kur dotos tālāk, nost no apdzīvotām vietām."

"Pateicoties Zemessardzei, zinu, kā rīkoties, bet, ne pateicoties pašvaldībai. Es neesmu no pašvaldības kā parastais iedzīvotājs kaut kādu skaidrojumu redzējusi. Noteikti novērtētu, ja pašvaldībai būtu kāds lielāks plāns, teiksim, kādas pulcēšanās vietas norādītas, kas ir visiem iedzīvotājiem zināmas, kur var saņemt instrukcijas."

"Nu, pirmkārt, jāieslēdz televizors vai radio un jāklausās, ko tur saka."


Secināms, ka lielākā daļa Cēsīs un Valmierā uzrunāto apdraudējuma gadījumā gaidītu, kad viņiem kāds pateiks, ko darīt, kur doties, kā reaģēt.

Ja nevar palīdzēt, jāprot "nemaisīties pa kājām"

NBS Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības speciālists Ričards Batarags uzsvēra, ka, pirmkārt, ikvienam ir jāzina, kā pašam sevi pasargāt un lieki neapdraudēt:

"Vienalga, kura krīze tā būtu, ņemam kaut vai Jēkabpils piemēru – tie bija plūdi. Ļoti svarīgi klausīties, ko tajā brīdī pašvaldība saka vai ko tajā brīdī saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD). Kā es atceros, Jēkabpils gadījumā pašvaldības vadītājs pats personīgi radio un citos informācijas kanālos lūdza iedzīvotājiem lieki nedoties uz apdraudēto vietu, savukārt tiem, kuri var kaut ko palīdzēt, arī konkrēti bija pateikts, ar ko var palīdzēt.

Pirmais – nedarīt to, ko nevajag darīt, un sākumā parūpēties pašam par sevi un saviem tuvākajiem. Kā tieši – tas jau ir atkarīgs no tā, kas ir noticis.

Vai tā ir kaut kāda epidēmija vai plūdi, vai ugunsgrēki lieli, vai kaut kāds piesārņojums, vai tas ir militārs apdraudējums, no tā izriet tā darbība."

Kā norādīja Batarags, mums ir vesela virkne variantu, kā iegūt zināšanas, kas palīdzēs pārvarēt jebkuru apdraudējumu pašiem un ļaus palīdzēt arī citiem nepieciešamības gadījumā. Turklāt ne vienmēr tas nozīmē iesaistīties militārajā dienestā. Batarags norādīja, ka iesaistīties var arī nevalstiskajās organizācijas, piemēram, Latvijas Samariešu apvienībā vai Latvijas Sarkanajā Krustā.

"Ukrainas piemērā mēs redzam, ka vesela virkne brīvprātīgo rūpējās par savas zemes, viņi pat neskaitās bēgļi, iekšēji pārvietotajām personām. Tur ir vesela virkne lietu, kas ir jāpalīdz. Kur viņiem palikt, kas viņiem palīdzēs sagādāt ēst, medicīnu, pieskatīt un tā tālāk. Tur pat nav vajadzīga īpaši speciāla kaut kāda izglītība, tur ir galvenais vēlme darboties un piedalīties," sacīja Batarags. "Ja es jūtu, ka īsti nevaru militāri iet palīgā aizsargāt un neesmu gatavs kaut kādu iemeslu dēļ iet arī kā brīvprātīgais,

tad tas minimuma komplekts būtu pašam saprast, ko tad es krīzes brīdī pats sev varu palīdzēt. Tad tas minimums būtu netraucēt pārējiem, vienkāršā valodā – nemaisīties pa kājām."

Batarags norādīja, ka katram vajadzētu sarūpēt vismaz minimumu, lai spētu pašam tikt galā krīzes situācijā. Jo vairāk nespējīgu cilvēku būs, jo lielākus resursus tie piesaistīs.

Trūkst civilās aizsardzības dienesta definējuma

Kā valstiska līmeņa problēmu Batarags minēja to, ka Latvijā civilās aizsardzības dienests vai civilās aizsardzības spēki īsti dabā nav nodefinēti.

Kā labu paraugu viņš minēja Šveici, kur tiem jauniešiem, kuri neizvēlas militāro dienestu, ir pienākums doties apgūt civilo aizsardzību. Šo apmācīto cilvēku valsts var izmantot 14 gadus – ja notiek kāda krīze, pieaicinot palīgā.

Speciālists minēja, ka, piemēram, kovida laikā, kad vajadzēja daudz palīdzīgu roku, izrādījās, ka tikai NBS un Zemessardze ir vienīgie resursi, kuri varēja nākt palīgā.

Viņš atzina, ka šobrīd pašvaldības var tikai vispārēji mācīt un stāstīt iedzīvotājiem, kā mēģināt sevi pasargāt un būt gatavākiem jebkāda veida krīzēm.

Katrai pašvaldībai savas prioritātes; Jelgava kā labais piemērs

Pašvaldību savienības pārstāvis Aino Salmiņš norādīja, ka ir pieci apdraudējuma veidi, kuros pašvaldības ir atbildīgas likuma priekšā. Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums nosaka, ka pašvaldības kontrolē katastrofas pašvaldības administratīvajā teritorijā, kuras saistītas ar ēku un būvju sabrukšanu, avāriju siltumapgādes, ūdensapgādes, notekūdeņu vai kanalizācijas sistēmā.

Patlaban katra pašvaldība nosaka prioritātes, uz kurām fokusēties, piemērām, kāda apzina ūdens rezerves, kāda bumbu patvertnes, un tam visam ir vajadzīgs finansējums.

"Jebkura apsekošana kaut ko maksā, tāpat jebkura būvvaldes speciālista iesaiste nenotiek par velti. Un tajā pašā laikā mums jāapzina patvertņu pielāgošanas iespējas, kas arī nav par velti.

Mēs ļoti gaidām, kādu atbildi sniegs ministrijas. Mēs gaidām atbildi no ministrijas – kas ir patvertne," sacīja Salmiņš.

Jāatzīst, ka pirms kara Ukrainā pašvaldības pret saviem civilās aizsardzības plāniem izturējās vairāk formāli. Nopietnāk draudi tika uztverti kovida laikā un sākoties Ukrainas karam.

Tikmēr Jelgavas pašvaldība no plāniem jau pirms 13 gadiem pārgāja uz darbiem un izveidoja operatīvās informācijas centru, kas veiksmīgi nodrošina Jelgavas pašvaldības civilās aizsardzības sistēmas uzturēšanu, kritiskās infrastruktūras pārraudzību un informācijas apriti starp institūcijām, operatīvajiem dienestiem un iedzīvotājiem.

Pagaidām Jelgava ir vienīgā vieta Latvijā, kur darbojas šāds centrs, bet to kā piemēru varētu izmantot arī citās pašvaldībās un saslēgt kopā ar valsts krīzes vadības centru. 

Cēsīs nederīgi pagrabi; Rīgā rīkos iedzīvotāju mācības

15. janvārī ir stājusies spēkā Valsts civilās aizsardzības plāna atjaunotā redakcija, kurā pārskatīti izpildes termiņi vairākiem tajā ietvertajiem katastrofu pārvaldīšanas pasākumiem un noteikts, ka pašvaldībām būtu jāapzina savas esošās patvertnes un jāveido jaunas.

Soli šajā virzienā ir spērusi Cēsu pašvaldība, pirms diviem gadiem sākot apsekot Cēsu novada daudzdzīvokļu namus, vērtējot, kā tos pielāgot vai izmantot kā patvertnes. 

"Apsekojot dzīvojamās ēkas, konstatējām, ka faktiski nevienas no pagrabtelpām, kas būtu pielāgojamas, neatbilst. Telpas bija pieblīvētas ar vecām riepām, sadzīves atkritumiem, kas šobrīd viennozīmīgi nekādā ziņā nebūtu izmantojamas," stāstīja Cēsu novada pašvaldības Būvvaldes vadītāja Vija Gemza.

Būvvalde gan namu apsaimniekotājiem pagrabu telpu sakārtošanu rekomendē, nevis uzstāda kā prasību. Prasība ir vienīgi ugunsdrošības jautājumi.

Nākošie soļi, kas ir svarīgi, ja runā tieši par patvertnēm, pēc būvvaldes speciālistes domām, būtu valsts izstrādāts regulējums ar kritērijiem, kādām būtu jābūt ēkām - gan jau esošajām, gan no jauna celtām, lai pagrabtelpas varētu kalpot kā patvertnes. Pagaidām valstī šāda regulējuma nav. 

Arī Daugavpils pašvaldība Latgalē ir apzinājusi vairāk nekā 700 vietu, kuras varētu pielāgot kā drošas patveršanās telpas "X" stundā. Tiesa, ja "X" stunda notiktu tagad, pašvaldībā saka – paļautos uz Nacionālo bruņoto spēku (NBS) norādījumiem.

Rīgā, savukārt, šogad tiks rīkotas praktiskas mācības, kurās iedzīvotāji varēs apgūt iemaņas, ko darīt dažādu potenciālo draudu gadījumā, veltot uzmanību militāram apdraudējumam un kiberdrošībai.

No kaimiņiem Latvija neatpaliekot

Kamēr pie mums cilvēkiem nav īstas pārliecības, vai pašvaldības krīzēm, sevišķi militārajiem draudiem, gatavas, kaimiņos Lietuvā saka, ka tur trīs gadu laikā rīkos gandrīz 60 civilās aizsardzības mācību, lai apgūtu reaģēšanu uz iespējamu uzbrukumu, hibrīda vai militāru apdraudējumu, kā arī plašu incidentu pārvaldību.

NBS pārstāvis Batarags gan norādīja, ka nebūt neatpaliekam no kaimiņiem, jo Latvija rīko mācības dažādos sektoros:

"Ar katru pašvaldību reizi gadā ir mācības "Pilskalns", kas ir specifiskas mācības. Tajās mēs mācāmies sadarboties ar civilās aizsardzības sistēmu reģionālā līmenī. Plus vēl mācības, ko rīko VUGD un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD). Tāpat vēl mums ir mācības tajos uzņēmumos, kuri ir iespējamie krīžu risinātāji, piemēram, "Latvijas Dzelzceļš" vai kādi citi lielie uzņēmumi, kuri ir iesaistīti katastrofu novēršanā. Arī tiem notiek atsevišķas gatavības mācības un attiecīgi tiek izspēlēti scenāriji."

Lektore: Pašvaldības runā, svarīgi ir ieklausīties

Šogad piecās Latvijas augstskolās studentiem tiek pasniegts digitalizēts kurss par civilo aizsardzību. VUGD pārstāve Sandra Vējiņa kā vieslektore to pasniedz Vidzemes augstskolas studentiem Valmierā un pēc pirmā aizvadītā semestra secinājusi, ka cilvēki lielākoties par šiem jautājumiem pat nav aizdomājušies.

"Civilās aizsardzības kurss ir tāds kā pamats, kas tad ikvienam Latvijas iedzīvotājam būtu jāzina. Vairāk tas akcents tiek likts uz to, ko mēs katrs varam darīt, kā varam sagatavoties, ja iestājas kaut kādi konkrēti apstākļi, kad mums ir nepieciešams rīkoties. Kā es varu pasargāt pats sevi, savu ģimeni, vai zinu, kur atrodams manas pašvaldības civilās aizsardzības plāns un vai esmu viņā ielūkojies, vai esmu izlasījis un varu saprast to. Šī kursa uzdevums ir arī parādīt, kur šī informācija ir atrodama," kursa būtību skaidroja Vējiņa.

"Man šķiet, ka vairums iedzīvotāju pat negrib šajās lietās iedziļināties, viņi pat nav gatavi šo informāciju uzņemt. Bet, kā mēs ikdienā redzam, plūdi, stipras krusas, apledojumi – arī šīs ir situācijas, kurās mums ir jāsaprot, ko un kā mums darīt.

Es teikšu tā – pašvaldības runā, bet cik ļoti mēs tajā otrā pusē katrs gribam to sadzirdēt? Katru iedzīvotāju es aicinātu paskatīties, pameklēt šo pašvaldības civilās aizsardzības plānu, vienkārši pārlasīt. Es zinu, ka tas šķiet biedējošs – tie ir ne vairāki desmiti, bet vairāki simti lappušu gari dokumenti. Vienkārši mierīgi, kādā brīdī, kad ir laiks apsēsties, pārskatīt. Saprast, kas ir tas tuvākais apdraudējums, kas var būt pašvaldībā, un padomāt, ko es varētu darīt šādā situācijā. Ja man, piemēram, būtu jādodas prom no sava mājokļa, pie kā es brauktu, kā mēs ar ģimeni sazinātos, ja nestrādātu telefonsakari. Šādas elementāras lietas, par kurām mēs ikdienā pat neiedomājamies."

Jēkabpils plūdi parādīja to, ka milzīga nozīme jebkurā krīzē ir komunikācijai. To apzinās arī NBS, tādēļ šogad pašvaldību un valsts iestāžu darbiniekiem, - sabiedrisko attiecību speciālistiem pirmo reizi tika rīkotas mācības "Rupors", lai militāra apdraudējuma gadījumā veiksmīgāk spētu komunicēt ar iedzīvotājiem. 

Read Entire Article