«Atvērtie faili» pēta: Kāpēc valstij piederošajos mežos zāģē ES aizsargājamus biotopus?

2 weeks ago 126
ARTICLE AD BOX

Neviens, kuram Latvijā ir iemīļots kāds vecs un dabisks mežs, nevar būt drošs, ka to vienā dienā nenocirtīs. To var izdarīt valstij piederošs uzņēmums, kā arī tas Latvijā ir likumīgi atļauts. Dabas aizstāvji ir pārliecināti, ka Latvija pamazām zaudē vecos, Eiropas Savienības (ES) nozīmes aizsargājamos meža biotopus. Atbildīgo dienestu ieskatā “caurums” Latvijas likumos tos neaizliedz cirst. Bet, lai nosargātu dabas vērtības, dabas aizstāvjiem jārēķinās gan ar lielu birokrātisko slogu, gan noslīpētām atbildēm no atbildīgajām iestādēm.   

ĪSUMĀ:

Oranžās svītras uz kokiem un negribīgi sniegtā informācija 

“Esmu Ieva Lange. Mana profesija ikdienā – esmu arhitekte. Es dzīvoju Rīgā faktiski, bet nu manas bērnības vietas ir šeit pie Elejas,” sacīja Lange, ar kuru Latvijas Radio žurnālists Ģederts Ģelzis tikās Elejas mežā. Tas pieder valstij un atrodas Jelgavas novadā. Saulainā septembra dienā un abi devās pastaigā pa nelielu meža ceļu.

Lange stāstīja: “Šis mežs ir tāds pilnīgs un brīnišķīgs! Tās vecās priedes un tāda koku daudzveidība, ka te ir gan lapu koki, gan skujkoki, egles, priedes, viss kopā. Pa leju ir lazdas. Tā buķete ir tik brīnišķīga!”

Lange rādīja pastaigu un sēņošanas takas, kuras iepazina jau kā maza meitene. Bet pirms septiņiem gadiem viņai iedūrās acīs kaut kas neierasts: “Mēs ieraudzījām vienkārši oranžās svītras uz kokiem.” 

Tās nozīmēja, ka kāds bija sagatavojis mežu ciršanai. Paliktu vien daži koki. Viņa sacīja: “Ja jūs apskatītos kartē, tad varētu redzēt, ka visā Zemgales līdzenumā ir lauki, lauki un ir ļoti mazi tādi meža pudurīši. Un tad šis ir viens no tiem, kas ir pie Elejas. Un mēs paralēli ar citiem vietējiem iedzīvotājiem, mēs pamanījām, ka ir nu sazīmēti ciršanai nogabali. Un, tā kā viņu bija tik daudz to oranžo zīmīšu mežā, tad mēs sākām interesēties.”

Langa vērsās vietējā pašvaldībā un uzņēmumā “Latvijas valsts meži”. Tā ir valstij piederoša akciju sabiedrība, kas apsaimnieko gandrīz pusi no mežiem, kuri klāj Latvijas teritoriju. Starp tiem ir arī Elejas meži. 

“Un tad tā kā pamazām pa gabaliņam – neviens jau tev neko nedod tā uzreiz, re kur, mēs darīsim to un darīsim šo. Nu tā, kā ļoti atklāti. Tā informācija tiek dota tā negribīgi pa kripatiņai, un tā mēs viņu vācām par visiem, kas mēs te bijām. Salikām visu kopā un izveidojām to savu bildi. Mēs pat karti, es uzzīmēju karti, kā tas izskatīsies. Atšifrējām, kuras ir tās vietas, kur varētu būt tās kailcirtes un izveidojām paši tādu shēmiņu,” pastāstīja Lange.

Uz foto kartes uzzīmētie apgabali ar plānotajām kailcirtēm atklāja skaudru ainu. Un ne tikai. Lange norādīja: “Tas mulsinošais, kas tā kā visu to sākot pētīt bija tas, ka visā šajā Elejas meža masīvā bija tikai sešas aizsargājamās teritorijas, kas bija putnu ligzdas. Un divas ligzdas ir melnajam stārķim. Un likās, kā tas var būt, ka citur Latvijā ir vairāk tās aizsargājamās teritorijas, taču šeit nav nekā gandrīz?” 

Pēc savas iniciatīvas un ar “Vides aizsardzības kluba” atbalstu Lange iesniedza pieteikumu “Latvijas valsts mežos”. Viņa pieprasīja, lai uzņēmums izvērtē mežā augošos kokus. 

“Tajā brīdī viņi bija 156 gadi veci, šīs te priedes, ja. Šobrīd viņas jau ir, gadi ir pagājuši, es sarēķināju, sanāk 163 gadus vecas priedes. Un likās nu vienkārši - kā tā var būt, ka tādu skaistu mežu vienkārši ņems un izcirtīs,” savu neizpratni pauda Lange.

Viņai par lielu pārsteigumu no nepilniem 400 hektāriem meža, kurus bija plānots izcirst, mazliet vairāk nekā puse izrādījās Eiropas Savienības (ES) nozīmes aizsargājami meža biotopi. 

“Kas likās vienkārši šokējoši! Nu, kā tā var būt? Tas nozīmē, ka šajā situācijā, kur mēs iesaistījāmies, mēs lūdzām, vairākkārtīgi lūdzām, kamēr tas tika izdarīts! Un, ja šeit atklājās tad, kas notiek tajās vietās Latvijā, kur cilvēki tā kā nav klāt un nav varbūt tik ieinteresēti, vai kā citādi? Nu liekas - kādā sakarā,” pauda Lange.

Sievietei ar domubiedriem Elejas mežu izdevās nosargāt. Taču citviet vērtīgi biotopi ir iznīcināti. Viena no tādā vietām – Ķekavas novada Pulkarni. Latvijas Radio Pulkarnē tikās ar Ievu Mārdegu, kura pastāstīja par iznīcināto biotopu. 

Ieva Mārdega: Pamatdarbā strādāju par dabas vides aizsardzības speciālistu. Bet esmu arī tai skaitā sertificēts biotopu eksperts, tai skaitā mežu eksperts.

Latvijas Radio žurnālists Ģederts Ģelzis: Mēs tagad esam atbraukuši uz kurieni? Jūs varat, lūdzu, pateikt?”

Nu, mēs esam atbraukuši uz vietu, kur vēl pirms gada, nu varbūt pirms pusotra bija Eiropas nozīmes aizsargājams meža biotops. Nu šajā brīdī biotopa vairs nav, jo mežs ir nocirsts kailcirtē. Tas ir valsts mežs. Visiem mums piederošs mežs, kur aizsargājams biotops ir nocirsts. 

Un kas apsaimnieko šo mežu? 

 “Latvijas valsts meži”.

Kāds tas mežs ir bijis pirms tam? Vai jūs varat to pateikt pēc tiem celmiem, ko Jūs šobrīd redzat?

Nu no sugām, kuras atlikušas te ļoti maz, kas ir atlicis no tā meža, kas te bija. Ir, protams, atstāti divi koku puduri - tā saucamie ekoloģiskie koki, kas ir lielas, vecas priedes. Skaidrs, ka noteikti virs simts gadiem. Ir redzams, ka šeit ir bijušas mellenes, kuras pēc gada, visticamāk, vairs nebūs nemaz, jo šādā klajā saulē pilnīgi plikā vietā mellenes, protams, nav. Viņas te atgriezīsies pēc vairākiem gadu desmitiem tad, kad mežs te ataugs atpakaļ, jaunās priedes, tad varbūt te atgriezīsies arī mellenes. Nu tas arī viss! Vēl es redzu, ka ir jaunās priedes iestādītas. Jā, tātad te ir gatavota augsne. Nu, kas nozīmē ar lieliem tiem arkliem izartas dziļas vagas, un tajās ir iestādītas jaunās priedes.

Cik apmēram liela ir šī kailcirte, kur mēs stāvam? Tā ir, nu es nezinu, tā kā tāds futbola laukums apmēram, vidēji patlaban izskatās? Tā ir tipiska kailcirte? 

Es domāju, ka jā, ka viņa ir diezgan tipiska. Te jau vēl ir labi, ka vismaz pusei šai kailcirtei riņķī ir salīdzinoši pieaudzis mežs. Un vienā malā ir pat aizsargājams biotops vēl saglabājies.

Vai mēs varam aiziet līdz turienei un jūs varētu paskaidrot, kas ir tas aizsargājamais biotops, lai ir skaidrs? 

Jā. (..) Esam ienākuši iekšā mežā un ekspertu acīm uzreiz redzams skaists mežs, ļoti labs mežs, jo koki ir dažāda vecuma, dažāda resnuma, dažāda augstuma. Varam redzēt – ir egles, ir priedes, ir bērzi. Apakšā ir lazdas. Uz zemes ir tādas kritalas – nu, ko mēs saucam par kritalām, tie nokritušie koki, kas ir miruši. Ir tādi, kas ir jau ļoti sen šeit bijuši, kas ir apauguši ar sūnām un gandrīz jau satrunējuši pilnībā. Ir tādi, kas ir, nu kādu laiku jau gulējuši mežā. Tur jau ar piepēm. Un tādi. Tad ir stumbeņi, kur dzeņu kalumus var redzēt. Nu tāds, kur augša jau nolūzusi. Ir svaigāki nokrituši koki, kā tas pirmais kur bija tās piepes. Nu tā, nu dabisks mežs. Tas arī ir galvenokārt tiem aizsargājamiem biotopiem, ka viņi ir jau vairāk vai mazāk kļuvuši dabiski. Tāds, kāds mežs būtu bez cilvēka iejaukšanās. Ja necirstu, nevāktu ārā kokus. Viņš dzīvo sava dabiskā meža dzīvi.

Jūsu tās sajūtas, varbūt pārdomas, ka jūs redzat, ka šeit ir tā kailcirte, ir savagots, ka ir bijis aizsargājams mežs? 

Man ir ļoti, ļoti bēdīgi, jo tas, protams, nav vienīgais. 

Ja mēs paskatāmies Latvijas karti, ir ļoti labi redzams, ka tas, ko dabas skaitīšanas projektā pirms gadiem trim, četriem dabas eksperti ir uzkartējuši kā aizsargājamas dabas vērtības, tas viss jau ir aizbraucis uz ostu, vai zāģētavām un to vietā ir, nu, plika vieta. 

Tur nav vairs biotopu. Un protams, ka tas ir bēdīgi. Un visbēdīgākais ir tas, ka tas mūsu valstī ir likumīgi.

Jūs minējāt, ka šādu vietu ir daudz. Cik daudz tādu vietu ir Latvijā?

Oi, kailciršu? Katrs var paskatīties orto foto bildi Latvijas no augšas – nu, kā šaha galdiņš šobrīd jau ir. Tās vietas, kur nav šaha galdiņš, tie ir dabas liegumi, dabas rezervāti, mikroliegumi. Visur citur ir ļoti, ļoti fragmentēts viņš ir.” 

Latvijā visiem ES nozīmes mežu biotopiem aizsardzība ir nelabvēlīga vai slikta. Tā pirms pāris gadiem ziņojumā Eiropas Komisijai secināja atbildīgās iestādes. Savukārt dabas skaitīšanā secināts, ka četros gados pārsvarā kailcirtēs ir zaudēti 3500 hektāru šādu mežu. 

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kailcirte Pulkarnē, Ķekavas novadā.

Foto: Ģederts Ģelzis

Forvarders un hārvesters

Pie kāda meža ceļa Latvijas Radio sastapa mežizstrādātājus un viņi laipni piekrita aprunāties. Intervija uzņēmumā gan netika pieteikta. Tādēļ, lai intervētajiem nebūtu nepatikšanas, viņu vārdi un uzņēmuma nosaukums netiks atklāts..

Kopā ar vienu no darbiniekiem Latvijas Radio žurnālists devās uz pievedējtraktoru, nozarē sauktu par forvarderu. Tas ir traktors ar astoņiem lieliem, platiem riteņiem. Aiz vadītāja kabīnes atrodas kravas platforma. Tā ir aprīkota ar hidromanipulatoru jeb tā dēvēto fiskaru. Citiem vārdiem sakot, tā ir strēle ar žuburainu satvērēja kausu galā. Ar to var iekraut un izkraut nozāģētos baļķus.

Ģederts Ģelzis: Uz kurieni mēs tagad braucam?

Forvardera vadītājs: Mēs braucam uz cirsmu. 

Kādi ir tie ierobežojumi? Ar šitādu te forvarderu var braukt visu cauru gadu? Ir kaut kādi ierobežojumi, ka tomēr nē, ka nevar? Vai tā ir mašīna, kura strādā 24/7 visu cauru gadu?

Visu cauru gadu mums Latvijā. Igaunijā ir liegums. Viņiem, teiksim, kaut kāds jūnijs, jūlijs mežistrāde aizliegta ir. Bet mums jau ne, mums visu cauru gadu. Praktiski tas 24 stundas tas traktors.

Ir cilvēki, kas ceļ to trauksmi, ka mežus izzāģē par daudz. Jums ir kaut kādas tādas sajūtas? Jūs pārdomājat to?

Ir, nu! Teiksim – tā kādreiz nezāģēja. Es jau no kaut kādiem deviņdesmitajiem gadiem mežā esmu. Kādreiz izstrādāju ar rokām mežu. To, ko tagad dara hārvesters, to es kādreiz darīju ar rokām. Ar motorzāģi zāģēju. Tagad neteiksim, ka izcērt – viss pieaug, viss mežs. Bet viņš paliek jaunāks. Nu tak “Latvijas valsts mežos” tas paliek jaunāks. Nu to veco koku nevienam nevajag vairāk. Ja viņiem kādreiz, teiksim, egle un priede, tad egli zāģēja simt gadu, priede bija kādi 90. Bet tagad jau ir par desmit gadiem uz leju viss. Jaunāku cērt. Vēl grib jaunāku it kā. Bišķiņ tā kā par daudz ir, jā! Es arī to tā...

Bet pats jau, nu, kas jādara, tas jādara, ja?

Nu, jā. Es jau tur neko nevaru ietekmēt. 

Ko kolēģi saka?

Es saku, nu ir tur, kur ieiet iekšā, tur izcērt visu, kas ir jāretina un jācērt. Uzreiz nu baigi visu izzāģē, visu. Tas mežs jaunāks un baigi traki izskatās. Kādreiz tā nebija. Iegāja, izzāģēja, teiksim, kaut ko tur, atkal pēc pāris gadiem. Bet tagad ieiet un visu tādu paketi izzāģē. Tad tur piecus gadus vispār vairs neaiztiek, kamēr pieaugums ir. 

Bet, kāpēc tas tā ir? Kas ir mainījies, jūsuprāt?

Nu kādreiz, redz, ar rokām zāģēja. Nu ar rokām cilvēki jau tā nevarēja izzāģēt kā ar hārvesteru.

Iebraucot mežā, starp neskaitāmām zaru un baļķu kaudzēm žurnālists uzrunāja arī koku zāģēšanas mašīnas vadītāju. 

Ģederts Ģelzis: Tagad sēžat vienā lielā traktorā. Kas tā ir par tehniku?

Hārvestera vadītājs: Tā ir koka gāzēja mašīna hārvesters – [tā to] saucam kā vietējie runā. Nu viņa nogāž koku, sagarumo to pa sortimentiem. Tad operators tikai uzspiež sugu, nu, ko grib izvēlēties. Nu izvēle ne, bet, kas tā ir – ja bērzs, tad tas ir bērzs. Tad uzreiz kompjūters iedod pēc resnākā, pēc dārgākā materiāla, ko ražo uzreiz un tā. 

Es skatos, ka priekšā ir tas ekrāns. Nu, ko tas dara? Ko Jums dators, kādu informāciju dod? Jūs skatāties tajā, vai Jūs reāli ejat tikai pēc acs? 

Nu, nē. Visu kompjūters, visu – diametru tev parāda priekšā, visu garumu, ko viņš iedod, cenu, kas par sugu. Nu labi, sugu pats uzspied. Tad viņš materiālu rāda. Nu, kas vēl? Viss, nu… nu reāli kompjūters te ir. Viss te ir – tas internets, e-pastu, visu var sūtīt, visu – jebko darīt. 

Principā tas tā kā savā veidā tu sēdi birojā pie datora…

Jā!

…tikai hārvesterī.

Jā. Un tikai skaties. Tu ar rokām kustini, kas notiek un tad skaties, ko viņš tev dod, ko tu ražo. Nu, kubus [kubikmetrus], protams, ražības, viss te. 

Jūs esat vienīgais uzņēmumā, kurš strādā uz šāda hārvestera, vai jums ir tādi vairāki? 

Uzņēmumā, ja nemaldos, ir 23 hārvesteri. Nu praktiski uz katru mēs tā kā četri esam. Citur pa trīs, citur pa divi. Nu, kā izvēlas.

Mani interesē, nu arī kolēģis pastāstīja, ja, ka nu tā mašīna reāli maksā, teiksim tāds forvarders kaut kādi 220 000 eiro. Nu, teiksim, šāds aparāts? 

Nu šis – 500 000 rupji rēķinot. 

Un to ir jūsu firma nopirkusi?

Jā.

Un tāds remonts, droši vien, ir arī gana dārgs?

Nu, ļoti dārgs! Tos ciparus jau mums tur nesaka, kas tur, kā – zini kā, lai tur acis neizbolās. Bet nu, cik tā dzirdēts tā, tad ir ļoti dārgs

Hārvesters ir efektīva mašīna. Mašīna pieliek pie koka stumbra zāģēšanas galvu, iekampjas tajā ar savu dzelzs žokli un ielaiž koksnē rotējošos zobus. Pēc dažām sekundēm koks jau ir nozāģēts un atrodas horizontāli uz zemes. Tālāk hārvestera galva to pakāpeniski izrauj caur zāģa zobiem un otrā pusē iznāk atzarots stumbrs. Nepilnas minūtes laikā nelielais bērzs ir pārvērties par baļķu kaudzi. Bet hārvestera galva tikmēr iekožas nākamajā stumbrā. 

Kokmateriāli, kas sagatavoti “Latvijas valsts mežu” apsaimniekotajos valsts mežos.

Foto: Ģederts Ģelzis

Kokmateriāli, kas sagatavoti “Latvijas valsts mežu” apsaimniekotajos valsts mežos.

Foto: Ģederts Ģelzis

Koku apjoms, kādu drīkst cirst valsts mežos, pēdējos divdesmit gados ir stabili pieaudzis. 2001.gadā valdība deva atļauju piecos gados izcirst 16 miljonus kubikmetru koksnes, šogad – jau 25 miljonus. 

Koki ir arī kļuvuši par Latvijas svarīgāko eksporta preci. Meža nozares eksporta apjoms pērn pārsniedza 2,5 miljardus eiro. 

Mašinērijas pavēlnieks

Atpakaļ Elejas mežā, arhitekte Lange rādīja saraksti ar visām iesaistītajām pusēm: “Tās pārsvarā ir vēstules. Mūsu sūtītās vēstules gan “[Latvijas] valsts mežiem”, Zemkopības ministrijai, Vides ministrijai. Un arī atbildes, kas mums ir sniegtas, arī tās visas ir saliktas šeit.”

Tas viss darīts, lai nevis pasargātu vienu mežu no izciršanas, bet gan atsevišķus meža gabalus, smejoties sacīja Lange, kurai saziņas process ar “Latvijas valsts mežiem” bija smags. 

“Uz tādu repliku, ka “[Latvijas] valsts mežiem” nepietiek resursu, lai veidotu ainaviskas cirtes, tad mums bija ideja, ka ļoti labi, re, kur Jelgavā tepat ir ainavu arhitekte, ka mēs varam sadarboties. Un, ka šī te ideja sākotnēji tika ļoti tā kā atbalstīta. Un es pat biju sarunājusi jau fakultāti un jau pat kursu, kurā šis te tiks ieviests jau kā kursa darbs,” pastāstīja arhitekte.

Taču Elejas iedzīvotāju iniciatīva veidot ainaviskas cirtes apdraudēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) sadarbību ar “Latvijas valsts mežiem”. To atklāja e-pasta sarakste. Uzņēmuma darbiniece, kura uzturēja saziņu ar pagasta iedzīvotājiem, aizgāja no darba. Bet universitāte izvēlējās saglabāt labas attiecības ar “Latvijas valsts mežiem” un no Elejas iedzīvotājiem novērsās. 

Gan toreiz, gan tagad LLU rektores amatā ir Irina Pilvere. Pēdējos piecus gadus viņa ir arī “Latvijas valsts mežu” Padomes locekle. Kā liecina amatpersonas deklarācija, pērn šajā amatā nopelnījusi 32 520 eiro. 

Pilvere nav vienīgā uzņēmumā, kas ieņem augstu amatu citviet un veido tā ietekmes tīklu. “Latvijas valsts mežu” padomes priekšsēdētājs Jurģis Jansons ir mežzinātnes institūta “Silava” direktors. Bet Jansona vietnieks uzņēmumā – Arnis Muižnieks – vada “Latvijas Meža īpašnieku biedrību”. Starp tās biedriem pēdējos piecpadsmit gadus ir arī “Latvijas valsts meži”. Cik lielu biedra naudu uzņēmums ik gadu iemaksā, to ne Muižnieks, ne pats uzņēmums neatklāja. 

“Šis ir uzņēmums, kam mēs esam uzticējuši pusi Latvijas mežu. Tātad uzņēmuma rīcībā sanāk, ka ir aptuveni ceturtā daļa Latvijas teritorijas. Tas nozīmē, ka viņiem ir faktiski neierobežoti resursi,”

norādīja Viesturs Ķerus no Latvijas ornitoloģijas biedrības. Viņš ir viens no vides aktīvistiem, kas cīnās par to, lai valsts mežos pārtrauktu iznīcināt ES nozīmes aizsargājamus meža biotopus. 

Viņš sacīja: “Viens ir, protams, šāda liela uzņēmuma lielā politiskā ietekme caur dažādām ministrijām, ministru padomniekiem un tā tālāk. Bet tāpat arī sabiedriskās attiecības, milzīgas mārketinga kampaņas tikai, lai stāstītu, cik mēs esam zaļi un labi.”

Ķerus zināja stāstīt, ka uzņēmums ar bažām gaida dabas skaitīšanas rezultātus. Tad uz Latvijas kartes varēs skaidri redzēt, kas būs jāaizsargā un kas tiek nocirsts. 

Dabas skaitīšana notika no 2016. līdz 2019.gadam. Šajā laikā simtiem dabas pētnieku pārstaigāja un uzskaitīja Latvijas mežus, zālājus, purvus un citus biotopus. 

Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode stāstīja: “Lielākā daļa šo te aizsargājamo meža biotopu atrodas valsts meža zemēs. Un tie ir apmēram 75%, kas nozīmē, ka, ja valstij ir pienākums rūpēties par aizsargājamo teritoriju izveidi un dabas daudzveidības saglabāšanu, tad arī valsts uzņēmumiem tas būtu tā kā jādara un jāievēro.”

Dabas skaitīšanas rezultātus apkopos informatīvā ziņojumā un līdz gada beigām iesniegs valdībā. Latvijas Radio rīcībā esošais ziņojuma pielikums rāda, ka no Eiropas nozīmes aizsargājamiem meža biotopiem visvairāk – apmēram trešo daļu – veido veci vai dabiski boreāli meži.

Un tikai piektā daļa no visiem meža biotopiem atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Tātad, visi pārējie meža biotopi Latvijā nav ar likumu aizsargāti. 

“Tas strīds, par ko mēs mūžīgi strīdamies un, kur nevar vienoties ir tas, cik daudz šādas bioloģiski vērtīgas platības būtu jāsargā valsts mežos,” atzīmēja Strode.

Ministru kabineta pēdējais rīkojums aizliedz kailcirtes aizsargājamos meža biotopos, kamēr valdība nebūs iepazinusies ar dabas skaitīšanas rezultātiem. 

Taču Latvijas Radio rīcībā ir vēstule, kuru zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) neilgi pēc valdības rīkojuma pērn nosūtīja “Latvijas valsts mežiem” un Valsts meža dienestam.

Fragments no zemkopības ministra vēstules “Latvijas valsts mežiem” un Valsts meža dienestam:

Tajā faktiski pamācīts, kā apiet valdības rīkojumu. Zemkopības ministrs norādījis, ka Valsts meža dienests – pirms tas izsniedz ciršanas atļauju “Latvijas valsts mežiem” – drīkst nepārbaudīt, vai ieplānotajā cirsmā ir konstatēti aizsargājami meža biotopi.

Uzņēmuma “Latvijas valsts meži” Vides plānošanas vadītāja Laila Šica skaidroja: “Ja mēs runājam par Eiropas nozīmes biotopiem, tad, pirmkārt, nav tāda termina – “Eiropas nozīmes īpaši aizsargājams” vai “Eiropas nozīmes aizsargājams”. Tad "Eiropas nozīmes dzīvotnes" un, tad ir cits termins Latvijā. Ar Ministru kabineta noteikumiem ir apstiprināti īpaši aizsargājamo biotopu noteikšanas kritēriji. Un visi Eiropas nozīmes biotopi tajā maisā nav sametami.”

Šica atgādināja zināmo – Eiropas nozīmes aizsargājamos biotopos saimnieciskā darbība patlaban faktiski ir atļauta. Un ja konkrētais mežs Latvijas likumos nav aizsargāts, tad “Latvijas valsts meži” uzskata, ka to var cirst. 

Bet kā tad paliek ar valdības rīkojumu, kas neatļauj kailcirtes Eiropas nozīmes meža biotopos līdz nebūs apkopoti dabas skaitīšanas rezultāti? “Jā, šeit atkal ir tie divi jēdzieni – Eiropas nozīmes biotopi un īpaši aizsargājami biotopi,” norādīja Šica. Viņa uzskata – nav arī pamata apgalvot, ka meži paliek jaunāki.

“Latvijas valsts mežos veco mežu paliek vairāk,” sacīja "Latvijas Valsts mežu” pārstāve, atsaucoties uz statistiku – vairāk nekā 40% mežu ir vecāki par 70 gadiem. 

“Ir vēl viena lieta! Mums neviens nav atcēlis uzņēmuma stratēģiju, ko īpašnieks ir apstiprinājis, un mūsu īpašnieks ir valsts Zemkopības ministrijas personā. Protams, neviens nav atcēlis citus normatīvos aktus, tai skaitā likuma “Par valsts budžetu”, tai skaitā 2021.gadam, kur mūsu uzņēmumam ir noteiktas konkrētas saistības,” atzīmēja Šica.

Pērn “Latvijas valsts mežu” pārskatā uzrādītā peļņa bija 76 miljoni eiro. Kopā dividendēs un nodokļos, uzņēmums valsts budžetā šogad jau ieskaitījis 90 miljonus eiro. 

Kaut ES nozīmes aizsargājamu biotopu statuss Latvijas likumos nav skaidri noteikts, tas nemaina faktu, ka Latvijai ik pēc sešiem gadiem par tiem jāatskaitās Eiropas Komisijai.  

Kad valdība vērtēs jaunākos dabas skaitīšanas rezultātus, būs piemērots brīdis, lai vērtīgo mežu aizsardzības statusu mainītu. Bet vai tas notiks? Atbildīgo ministru atbildes raisa šaubas.

Zemkopības ministrs Gerhards uzskata, ka jaunas aizsargājamas teritorijas Latvijā nav jāveido. Eiropas nozīmes biotopus varot saglabāt, mežus apsaimniekojot. 

Ministrs rakstiskā atbildē norādīja: “Gan Latvijas, gan citu valstu pieredze rāda, ka, ja pārtrauc saimniecisko darbību kādā teritorijā, tad tas izskauž cilvēku klātbūtni tajā. Tādā gadījumā dabas daudzveidība, jo īpaši ainaviskās vērtības, var būtiski samazināties.”
 
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs (“Attīstībai/Par!”) gan sola iestāties, lai atsevišķiem biotopiem paplašinātu jau esošās īpaši aizsargājamās teritorijas. Taču arī Plešs uzskata, ka DAP nav jāpārņem “Latvijas valsts mežu” apsaimniekotās platības.

“Šāds pretnostatījums vēl jo vairāk novestu pie situācijas, ka dabas aizsardzību atrauj no ekonomiskās un saimniecības darbības, un to īsteno neefektīvi,” skaidroja Plešs.

Interesanti, ka arī par dabas aizsardzību atbildīgā ministra atbildes tapa konsultācijās ar kokrūpnieku. Pleša padomnieks ir Madars Lasmanis, kuram pieder neliels kokapstrādes uzņēmums. Lasmanis ir “Latvijas attīstībai” biedrs un ziedotājs. 

Kamēr politiķi vēl tikai grasās lemt, arhitekte Lange no Elejas mudinājusi cilvēkus būt modriem. Viņa iedrošināja – valsts mežs ir visu mūsu mežs, nevis dažu cilvēku grupas uzņēmums. 

“Es katrreiz, braucot te garām, tā kā sasveicinos ar to savu mežu. Un nav tā, ka es justos lepna vai kā nu, ja, tas ir maziņš, maziņš gabaliņš. Bet nu vienalga ir tā priecīgi un ir labi. Var redzēt, nu, vismaz zināt, ka ir viena vieta, kur es droši varu ieiet, un es zinu, ka viņa tur būs arī nākamgad,” sacīja Lange.

Read Entire Article