Taurenē pie reģionālā autoceļa Cēsis-Vecpiebalga-Madona iestāda koku aleju

1 week ago 170
ARTICLE AD BOX

Koku aleja iestādīta sadarbībā ar AS "Latvijas valsts meži" (LVM) speciālistiem un kolēģiem no VAS "Latvijas autoceļu uzturētājs".

Kopumā iestādīti 55 "Fastigiata" ozoli, kā arī vairāki pīlādži. Visi stādi ņemti no LVM kokaudzētavas.

Ozoli iestādīti uz valstij piederošas zemes, ceļa nodalījuma joslā aiz grāvja, līdz ar to neradīs draudus satiksmes drošībai, bet ar laiku veidos skaistu aleju. Izvēlētā ozolu šķirne ir ar kompaktu, ovālu vainagu, kas nozīmē, ka to zari nestiepsies pāri ceļam un neradīs problēmas ar redzamību. Ceļa posms, gar kuru atjaunota aleju, atrodas apdzīvotā vietā un ir labi pārredzams, norādīja LVC.

2016. gadā pabeigti pārbūves remontdarbi uz reģionālā autoceļa Cēsis–Vecpiebalga–Madona (P30) posmā no pārvada pār bijušo dzelzceļa līniju līdz Brežģa kalnam aiz Taurenes (24,6.-38,0.km). Lai varētu realizēt ceļa pārbūvi, bija jāizcērt ceļmalā esošā liepu aleja. Tagad aleja tika atjaunota, skaidroja LVC.

LVC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lazdovskis norādīja, ka LVC kolektīva talkas valsts ceļu tīklā plānots rīkot arī turpmāk.

"Katru gadu centīsimies sameklēt piemērotu posmu, gar kuru varam veidot koku vai krūmu stādījumus."

Patlaban uz vairāk nekā 9,6% no LVC pārziņā esošajiem autoceļiem vēl joprojām sastopami 20. gadsimta vidū speciāli veidotie apstādījumi, galvenokārt vienpusējās un divpusējās alejas, kā arī sniega aizturstādījumi, norādīja uzņēmumā.

Taču jauni koku stādījumi gar autoceļiem vairs netiek veidoti. Daudzviet ceļu malās augošie koki tagad apdraud satiksmes drošību, jo atrodas pārāk tuvu braucamajai daļai. Savukārt lūstošie koku zari var radīt nevēlamas sekas gan autotransportam, gan cilvēkiem. Vietām agrāk stādītie dekoratīvie krūmi un koki ir iznīcināti, jo traucējuši krustojumu pārredzamību un bijuši par šķērsli ceļu ikdienas uzturēšanas darbiem, kā arī autoceļu posmu rekonstrukcijai.

Tomēr ir palikušas ceļmalas, kuras rotā koku stādījumi, un vairākas valsts ceļu alejas ir valsts aizsargājamo aleju sarakstā:

  • Jaunmoku aleja pie autoceļa Tukums–Jaunmokas (V1443)  pie Jaunmokām (7,06.- 7,68.km) (V1443);
  • Blankenfeldes muižas aleja pie autoceļa Veczāmeļi–Blankenfelde (Saulītes)–Augstkalne (V1078) (7,65.- 9,32.km);
  • Elejas ozolu aleja pie autoceļa Rīga–Jelgava–Lietuvas robeža (A8) (69,35.-70,35.km);
  • Popes muižas aleja pie Pievedceļš Popes estrādei (V1355) (0,00.-1,10.km);
  • Kalētu liepu aleja pie autoceļa Bārta–Kalēti–Gramzda (V1218) (10,18.-11,09.km);
  • Lielauces ozolu aleja pie autoceļa Dobele–Īle–Auce (V1128) (29,18.- 31,00.km);
  • Raiskuma aleja pie autoceļa Cēsis–Raiskums–Auciems (V287) (2,54.- 4,25.km);
  • Vecmoku kļavu aleja  pie autoceļa Tukums–Lazdas (V1442).

Šajās astoņās alejās kopumā ir vairāk nekā 1400 koku ar vidējo vecums no 70 līdz 165 gadiem. LVC sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP) Kohēzijas fonda projektā līdz 2023. gada nogalei sakārtos šīs alejas.

2021. gadā pabeigta valsts reģionālā autoceļa Duči–Limbaži (P53) posms no Naužu dzirnavām līdz Limbažiem (18,35.-25,92. km), kur visā būvdarbu posmā saglabāti ainaviski nozīmīgie koki, kā arī bērzu un balto vītolu aleja pie Limbažiem.

LVC norādīja, ka koku alejas gar ceļa malām sāka stādīt vēl 18. gadsimtā, lai pasargātu gājējus un braucējus no saules tveices, vēja brāzmām un lietus. To uzdevums bija novērst grunts ceļu izkalšanu un putekļošanos, aizsargājot ceļa klātni no vēja un nokrišņu iedarbības. 19. gadsimtā, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes, muižnieki Latvijā stādīja alejas kā piedevu pie muižas apbūves centrālās ēkas. Ceļa apstādījumi tika veidoti divās iespējami taisnās koku rindās ceļa nomalēs, retāk – aiz ceļa sānu grāvjiem.

20. gadsimta otrajā pusē gar galvenajiem ceļiem sāka stādīt eglīšu dzīvžogus, lai ziemā pasargātu ceļus no aizputinājumiem un vienlaikus tas pasargāja ceļmalās augošās lauksaimniecības kultūras no  automašīnu  izplūdes gāzēm. Šie apstādījumi arī samazināja autosatiksmes troksni ceļa tuvumā esošajās dzīvojamās un sabiedriskajās ēkās.

Koku stādīšana pie ceļiem Latvijā aizsākās kā Meža dienas 1928. gadā Varakļānos, kad pēc mežziņa Pētera Purvīša (1895-1996) iniciatīvas tika sarīkota sabiedrisko ēku apstādīšana ar kokiem un ierīkots pilsētas bulvāris.

1930. gados Meža dienu pasākumi bija vērienīgi un tika apstādīts ceļa posms Tukums–Brizule, Sēmes pagastā. Savukārt Meža dienās 1932. gadā tika iestādīta ķiršu aleju gar autoceļu no Lietuvas robežas līdz Ventspilij. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gadā Zemkopības ministrijai uzdeva izstrādāt apstādīšanas un izdaiļošanas darbu plānu valsts mērogā.

Meža dienas atdzima 1995. gadā, kad mežu platību atjaunošanā Jūrmalas virsmežniecībā piedalījās valsts prezidents Guntis Ulmanis un Ķekavas skolas audzēkņi. 1996. gadā dzima ideja par Latvijas robežu apstādīšanu ar ozoliem. Pirmie ozoli iestādīti Grenctāles robežpunktā gar Latvijas un Lietuvas robežu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Read Entire Article