Meklēšanas forma

Apmācies 15 °C Vēja vēsma, 1.5 m/s no ZR
Trešdiena, 2019. gada 21. AugustsVārda dienu svin: Janīna, Linda

Jelgavnieks ekstrēmos apstākļos Monblānā pieveic 70 kilometrus

Ģirts Pommers
«Biju noskrējis jau 61 kilometru…, kad nonācu pie klints sienas. Sapratu – nākamie pāris kilometri būs jāveic, rāpjoties pa klinšu sienu. Vairākas reizes nokritu, paslīdot uz akmeņiem, jo lietus sāka līt arvien spēcīgāk. Kad nonācu 67. kilometra kontrolpunktā, sapratu – mans organisms var neizturēt. Šis bija smagākais lēmums manā skrējēja karjerā – es nolēmu izstāties no skrējiena, kam biju gatavojies četrus mēnešus,» vilšanos pēc izstāšanos no 119 kilometrus garā skrējiena «Ultra Trail Mont Blanc», kas pagājušajā nedēļā notika Monblāna kalna pakājē, pauž jelgavnieks, garo distanču skrējējs Edgars Bukšs.

E.Bukšs, kurš jau agrāk piedalījies ultramaratona sacensībās un veicis garas skriešanas distances, šoreiz vēlējās pieveikt 119 kilometru garo skrējienu Monblāna pakājē. «Ne velti man citi skrējēji teica, ka šī distance ir ārkārtīgi smaga un ir ļoti grūti skrienama – nenoticēju, gribēju izbaudīt to uz savas ādas. Starts tika dots pulksten 6 no pilsētas Courmayer, līdz kurai mūs veda autobusi no tuvākās pilsētas Šarmonī. Tas nozīmē, ka bija jāizbrauc jau pulksten 3.45. Lieki teikt, ka gulēts nebija. Skrējienā startēja 1818 dalībnieki, finišēja – 1250. Trase veda praktiski visu laiku pa kalniem. Jau no paša starta sākās kāpums kalnā, kur 8 kilometru laikā bija jāveic vairāk nekā 1200 metru kāpums. Kam sekoja noskrējiens, un tā tas turpinājās visas distances garumā. Nevarēju pat īsti saprast, kas ir grūtāk, kāpt kalnā vai veikt noskrējienus, jo tie bija tik strauji un gari, ka muskuļi vairs fiziski nespēja veikt bremzēšanu,» atzīst E.Bukšs.

Skrējējs neslēpj, ka Monblāna pakājes dabas skati bijuši grandiozi un elpu aizraujoši, bet vienlaikus arī ārkārtīgi bīstami. «Daudzās vietās burtiski bija jāskrien gar kraujas malu un viens nepareizs solis varēja beigties traģiski. Pēc 35. noskrietā kilometra sākās īstās grūtības – 15 kilometru garš, straujš noskrējiens, kas iznīcināja manas kājas. Nonācis 51. kilometra kontrolpunktā, uzzināju, ka nākamie 11 kilometri tika dēvēti par smagākajiem visā distancē. Nodomāju, kas tad ir 11 kilometri?! Bet, kad sapratu, ka šie kilometri veda praktiski vertikālā sienā un viena kilometra pievarēšana brīžiem prasīja 40 minūtes, tad sapratu, kas ar to bija domāts. Ik pa 100 metriem varēja redzēt dalībniekus, kuri bija padevušies un izstājušies. Arī mans organisms bija praktiski padevies – kājas rāva krampjos, vēderu arī, pat ūdeni iedzert nevarēju… Pieveicis pusi no kalna, biju dilemmas priekšā – izstāties vai mēģināt turpināt. Ārkārtas gadījumā mēs varējām izmantot SOS pogu, un sliktākajā gadījumā skrējēji varēja tikt evakuēti arī ar helikopteru… Neskan vilinoši… Kaut kā pierunāju kājas sākt strādāt un beidzot tiku kalna galā. Kad biju kalna galā, sapratu – šobrīd iespēju izstāties man nav. Ja nolemtu tur izstāties, vajadzētu gaidīt daudzas stundas, lai kāds man atbrauktu pakaļ. Tā nu nolēmu mēģināt pievarēt vēl 16 kilometrus līdz nākamajam kontrolpunktam,» stāsta skrējējs.

Iestājās nakts, sāka līt lietus. Skrējiens turpinājās gar kraujām un milzīgām nogāzēm. «Sešus kilometrus pirms 67. kilometra kontrolpunkta nonācām līdz kraujas malai... Burtiski līdz kraujas malai un nākamie pāris kilometri bija jāveic, rāpjoties pa klinšu sienu. Noteiktos posmos, kā drošības garants, atradās apmācīti cilvēki, kas mūs pieskatīja. Pieturoties pie speciāli novilktas troses, rāpāmies lejā. Vairākas reizes nokritu, paslīdot uz akmeņiem, jo lietus sāka līt arvien spēcīgāk. Nonācu kontrolpunktā un sapratu, ka organisms turpmāko slodzi var neizturēt. Šis bija smagākais lēmums manā skrējēja karjerā – nolēmu, ka ir laiks izstāties. Iekāpu autobusā, kur atradās vēl bariņš citu padevušos skrējēju un devāmies atpakaļ uz Šamonī pilsētu,» stāsta Edgars.

Lai arī Edgars zināja, ka ir pieveicis skrējiena grūtāko posmu, pievarējis noskrējienu un kalnu, kurā izstājas liela daļa skrējēju, un viss smagākais jau bija aiz muguras, viņš tik un tā saprata, ka būs jāizstājas no sacensībām. «Tagad jūtos iztukšots, pašapziņa iedragāta, jo es neesmu no tiem, kas pieraduši padoties. Bet ir jāsadzīvo ar šo situāciju un es ceru, ka šī pieredze man, kā skrējējam, būs tikai stimuls strādāt vēl centīgāk, lai šādi gadījumi vairs neatkārtotos,» pēc atgriešanās mājās, atzina Edgars.

Foto: no Edgara Bukša personīgā arhīva

 

Galerija

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti