Meklēšanas forma

Daļēji apmācies 26 °C Lēns vējš, 4.7 m/s no A-DA
Svētdiena, 2019. gada 19. MaijsVārda dienu svin: Lita, Sibilla, Teika

«Latvija ir ikviens no mums»

Jana Bahmane
«Latvijas spēks ir atkarīgs no ikviena tās iedzīvotāja – valsts pamatā ir tautas gars, tās kopība un pašapziņa. Tikai tad, kad ikviens no mums dzīvos ar apziņu – Latvija ir ikviens no mums, mūsu valsts būs stipra. Valsts patiesā vērtība ir cilvēki, kuri ikdienā dara savu darbu valsts un pilsētas labā,» šodien Zemgales Olimpiskajā centrā, pasniedzot pilsētas augstākos apbalvojumus, klātesošos uzrunāja Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš. Viņš pateicās ikvienam atbildīgam sava darba darītājam.

Valsts svētku ieskaņā pilsētas augstākie apbalvojumi pasniegti 11 cilvēkiem, kuri ar savu darbu veicinājuši mūsu pilsētas attīstību. «Goda zīmi» saņēma septiņi cilvēki, bet četriem ar Jelgavu cieši saistītiem cilvēkiem pasniegts «Goda raksts». Jāpiebilst, ka pilsētas augstāko apbalvojumu «Goda zīmi» par augstu profesionālo meistarību un Jelgavas vārda popularizēšanu pilsētas domes priekšsēdētājs A.Rāviņš šonedēļ Svētās Trīsvienības baznīcas tornī pasniedza arī grupai «Prāta vētra».

 

«Mēs visi esam Jelgavas puikas»

Grupa «Prāta Vētra»:

«Goda zīme» par augstu profesionālo meistarību un Jelgavas pilsētas vārda popularizēšanu.

«Interesanti, kā tas nākas, ka tieši sešdesmitajos gados izveidojās tādi «Bītli» – un tieši Liverpūlē? Un kāpēc tieši Sietlā deviņdesmitajos gados radās tolaik tik populārā grunge kustība? Tāpat arī jautājums par «Prāta Vētru» un Jelgavu? Kā tieši šie jaunieši un tieši Jelgavā astoņdesmito gadu beigās satikās, dibināja grupu un nu turpina sacerēt dziesmas un rīkot koncertus jau 30 gadu garumā? Nejaušība, sakritība vai liktenis? Ej nu sazini. Bet viens ir skaidrs – mums ir lemts izdzīvot ļoti interesantu, izredzētu dzīvi, tik ilgu laiku esot kopā un darot to, ko darām. Koks aug no saknēm, un vide nešaubīgi to ietekmē. Mēs visi esam Jelgavas puikas – nākuši šajā pasaulē vienā dzemdību namā, daži satikušies jau bērnudārzā, bet visi kopā – Jelgavas 1. vidusskolā. Pagalmi, sporta un mūzikas skolas, kori, orķestri, un visbeidzot 1989. gadā, kad mums bija 14 gadi, izveidojām savu grupu. Protams, tieši sākumā ļoti svarīgs ir apkārtējo atbalsts, tāpēc atkal un atkal lielu paldies sakām vecākiem, kuri nenobijās, ka viņu bērni spēlēs mūziku un caur mūziku arī spēs piepildīt un nodrošināt savas dzīves. Pasakāmies Jelgavas 1. vidusskolas tā brīža vadībai par bungu iegādi, īpaši Andrim Pānam, kurš simtiem stundu pavadīja, mūs ielaižot aktu zālē, ļaujot tur aizvadīt mēģinājumus un saslēdzot aparatūru. Tāpat arī izsakām pateicību tik daudziem draugiem, kuru atbalsts deviņdesmitajos gados bija nenovērtējams! Šis ir arī brīdis, kad pieminēt laiku, kas mums bija dots kopā ar Mumiņu, Gundaru Mauševicu, mūsu basģitāristu, kuru zaudējām autoavārijā 2004. gadā. Koncertos pieminam viņu nu jau kā «Prāta Vētras» debesu basa spēlētāju. Pēdējo desmit gadu laikā mums ir ieviesta skaista tradīcija – Latvijas koncertturnejas sākt tieši Jelgavā, Lielupes krastā. Zinām, ka daudzi brauc klausīties koncertu tieši uz Jelgavu, lai piedzīvotu vienus no tūres emocionālākajiem brīžiem. Tā tas arī ir, īpaši dziedot rindas «Šī ir dziesma manai pilsētai...» Tad kamols ir kaklā un jādomā, ka ne mums vienīgajiem...»

 

«Zemessardzei ir ne vien militārs, bet arī sociāls mērķis»

Ilmārs Džeņevs, bijušais Zemessardzes 52. kaujas atbalsta bataljona komandieris pulkvežleitnants:

«Goda zīme» par aktīvu sabiedrisko darbību un ieguldījumu Jelgavas iedzīvotāju drošībā un aizsardzībā.

«Manuprāt, militārisms nav svarīgākais – nozīmīgākais ir tas, ka Zemessardzes 52. kaujas atbalsta bataljons ir kļuvis par daļu no Jelgavas pilsoniskās sabiedrības. Tā tas nav tikai 11. novembrī, kad visi kopā vienojamies Lāpu gājienā, bet arī citos pilsētas notikumos. Priecājos, ka mana dienesta laikā bataljonam pievienojušies ne vien patriotiski, bet arī sociāli aktīvi cilvēki. Domāju, ka mans lielākais izaicinājums šo sešu gadu gaitā Zemessardzes 52. kaujas atbalsta bataljonā bija izveidot komandu, panākot to, ka 450 cilvēki kļūst draudzīgi, palīdz un atbalsta viens otru – kopīgi esam spējuši vienoties par dažādiem jautājumiem. Zemessargi piedalījās plānošanā, un kopīgi izvēlējāmies apmācībām efektīvāko laiku, jo jāatceras, ka katram no viņiem ir arī savs pamatdarbs. Vēlos, lai zemessargi arī turpmāk ir tikpat aktīvi, lai nebaidās nākt ar savu iniciatīvu, prasīt padomu. Lai arvien vairāk cilvēku iesaistās Zemessardzē, apzinoties, ka tai nav tikai militārs, bet arī sociāls mērķis. Ja šie mērķi atrodas līdzsvarā, tad viss izdosies!»

 

«Mēs ejam uz priekšu, jo uz priekšu dodas pati pilsēta»

Elita Moiseja, «NP Properties» valdes priekšsēdētāja:

«Goda zīme» par ieguldījumu uzņēmējdarbības attīstībā, jaunu darbavietu radīšanu un atbalstu sabiedriskajām aktivitātēm Jelgavā.

«Es mīlu dzīvi un visu daru ar lielu aizrautību – vienalga, vai audzinot bērnus, vai veidojot savu biznesu. Es darbu nenodalu no pārējām dzīves jomām. Sākotnēji pat nevarēju iedomāties, ka mūsu biznesa parks izveidosies tik skaists un pilns ar uzņēmumiem, un man ir prieks, ka mums ir iespēja strādāt un attīstīt to Jelgavā – pilsētā, kur ir tik atbalstoša vide. Viens tu neesi karotājs, un domāju, ka mums būtu grūti attīstīties pilsētā, kurai nav pašai savu attīstības plānu. Mēs ejam uz priekšu, jo uz priekšu dodas pati pilsēta! Šo biznesa parku attīstām aptuveni desmit gadus – tāpat mums ir biznesa parki Daugavpilī, Rēzeknē, Rīgā un Pierīgā, bet Jelgavas parks ir lielākais un mums īpašākais. Es uzskatu – ja tu pats iekšēji jūties labi un mīli dzīvi, uz visu notiekošo iespējams paraudzīties mierīgāk. Spēku es smeļos dabā – laukos varu vienkārši skatīties uz ozoliem un ne par ko nedomāt. Tāpat man patīk gūt zināšanas, kas orientētas uz personības attīstību – tikai tad, kad kaut ko pārveidojam sevī, varam mainīt pasauli. Šī iemesla dēļ cenšos apmeklēt sevis pilnveidošanas apmācības, arī ārpus Latvijas, un labprāt dalos jauniegūtajās zināšanās. Viss, ko zinu es, ir zināms arī manai komandai, un mēs visi no tā esam ieguvēji. Gadu gaitā mums ir izveidojusies lieliska komanda, un tas ir brīnišķīgi, ka saprotamies no pusvārda. Esmu ārkārtīgi priecīga un pateicīga Jelgavai par augsto novērtējumu.»

 

«Latvija esam mēs – cilvēki, nevis pakalni un krūmi»

Edvards Pavlovskis, Jelgavas diecēzes bīskaps:

«Goda zīme» par mūža ieguldījumu Jelgavas pilsētas attīstībā un aktīvu sabiedrisko darbību.

«Esmu Jelgavas diecēzes bīskaps no 2011. gada, un, kaut arī nāku no Latgales, šobrīd jau jūtos kā jelgavnieks. Man ir prieks par veiksmīgo sadarbību ar pilsētu. Šo gadu gaitā esmu iepazinis vairākas jelgavnieku ģimenes – ir pāri, ko esmu laulājis, kristījis viņu bērnus, un man ir prieks, ka cilvēki pozitīvi atsaucas par mūsu tikšanās reizēm, atsūta kādu fotogrāfiju. Pirms kāda laika saņēmu vēstuli, kurā ģimene pateicās par kristībām – tas ir ļoti patīkami. Sevišķu prieku man sagādā Jelgavas katedrālē veiktie remontdarbi – atjaunotais logu rāmju krāsojums un restaurētie betona krusti, kas gan vēl ir jāuzstāda, taču pirms tam nepieciešams veikt jumta remontu, kam šobrīd vēl nav nepieciešamo līdzekļu. Tāpat mums ir izdevies sakārtot katedrāles torņa zvanus un pulksteni, kas agrāk precīzu laiku rādīja vien divas reizes diennaktī. Latvija esam mēs – cilvēki, nevis pakalni un krūmi. Un gribu novēlēt, lai arī pēc valsts simtgades svinībām ikvienam saglabājas apziņa, ka simts gadi ir pagājuši, bet, kādi būs nākamie simts, ir atkarīgs no mums pašiem. Tauta, kas zaudē patriotismu un morāli, iznīkst pati, tādēļ novēlu, lai mūsu tauta nezaudē tādas vērtības kā ģimene, bērni, izglītība, darba tikums – lai esam lepni par savu tautu, valsti un valodu!»

 

«Esmu šeit un tagad – savā tautā»

Velta Leja, folkloras kopas «Dimzēns» vadītāja:

«Goda zīme» par augstu profesionālo meistarību, ieguldījumu latviešu tautas tradīciju kopšanā un Jelgavas pilsētas vārda popularizēšanu.

«Savas tautas folkloru esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm, tādēļ, izzinot un saglabājot to, mēs godinām cilvēkus, kas to visu ir apkopojuši. Mana pārliecība ir šāda – ja iepriekšējās paaudzes ir varējušas to iznest, kādēļ lai mums tas nebūtu pa spēkam? Vēlos pateikties «Dimzēnam» par nesavtīgu darbu – šis apbalvojums nav man vienai, jo viens tu neko nevari iesākt, taču kopā mēs varam daudz! Domāju, ka tas, ko dzīvē darām, ir mūsu misija, dzīves uzdevums, un es esmu šeit un tagad – savā tautā. Šogad «Dimzēnam» aprit 25 gadi. Atceros, ka 1993. gadā, kad atgriezos Jelgavā, sastapu šeit atsaucīgus cilvēkus – Annu Jansoni un Mintautu Buškevicu –, un toreiz man radās iespēja te izveidot savu folkloras kopu. Šodien «Dimzēns» apkopo vairāk nekā 30 dalībniekus – no pirmsskolas vecuma bērniem līdz senioriem. Mūsu vidū ir ģimenes, un daži bijušie dalībnieki jau kļuvuši par savu ansambļu vadītājiem. Lielu gandarījumu man sagādā muzicēšana jauniešu danču vakaros – šajos brīžos es gūstu apliecinājumu tam, ka mūsu kultūru novērtē ne vien ārzemnieki, bet arī pašu jaunieši, saprotot, ka savas tautas kultūra ir liela vērtība. Novēlu, lai mūsu valstī ir gudri dēli un meitas, kas novērtē mūsu gara mantu un valsti. Lai Latvija ir gudra un stipra!»

 

«Sports ir nepieciešams ikvienam»

Jānis Lūsis, šķēpmetējs:

«Goda zīme» par augstu profesionālo meistarību, izciliem sasniegumiem un Jelgavas pilsētas vārda popularizēšanu.

«Es vienmēr dzīvē izvirzu kādu mērķi, un man tas ir jāsasniedz! Ja kaut ko esmu sācis, noteikti to pabeidzu līdz galam, un man nav miera, kamēr neesmu panācis vēlamo – tas attiecas uz visām dzīves jomām. Jelgavā esmu nācis pasaulē, un esmu pateicīgs, ka jelgavnieki un pilsēta mani novērtējusi. Pēdējo gadu gaitā Jelgava ir ļoti atbalstījusi manā vārdā nosauktā šķēpmešanas kausa izcīņas norisi – nākamgad kausam apritēs 25 gadi, un arī jubilejas gadā tas šķēpmetējus pulcēs Jelgavā. Esmu pateicīgs pilsētai par atbalstu un domāju, ka šādu sacensību norise popularizē arī pašu Jelgavu. Kausa organizēšana ir viens no veidiem, kā cenšamies piesaistīt jaunos sportistus, un mani priecē tas, ka dalībnieku skaits arvien pieaug. Ja sākumā «Jāņa Lūša kauss» pulcēja 120–130 dalībniekus, tad šogad sacensībās piedalījās jau 250 sportisti. Tas apliecina faktu, ka arvien vairāk jauniešu pievēršas sportam. Mana pārliecība ir tāda, ka sports ir nepieciešams ikvienam – nav obligāti jābūt rekordistam, bet sportošana uzlabo veselību, dāvā enerģiju un spēku ikdienai. Jāņem vērā, ka mūsdienās profesionāliem sportistiem ir daudz vairāk iespēju nekā agrāk. Manuprāt, Jelgavas pašvaldība ļoti atbalsta sporta pasākumu norisi, un pilsēta šajā jomā ir pelnījusi atzinību!»

 

«Kamēr vari, tikmēr dari!»

Ausma Spalviņa, tautas daiļamatu meistare:

«Goda zīme» par latviešu tautas tradīciju saglabāšanu, Jelgavas kultūras dzīves bagātināšanu un aktīvu radošo darbību.

«Puzuri ir mana mīlestība, lakati – aizraušanās, bet arheoloģiskā tautas tērpa pētīšana – vēlme izzināt mūsu pagātni. Ja kādam ir interese par senām lietām, es ar prieku nododu savas zināšanas un prasmes tālāk, lai nākamajām paaudzēm nav jāsaka: «Mums reiz bija.» Domāju, mēs esam laimīga tauta, jo esam spējuši saglabāt savas tautas tradīcijas. Sākotnēji puzurus darināju kā dāvanu Ziemassvētkos, bet apliecinājumu tam, ka prasme veidot puzuru ir īstena vērtība, reiz guvu Norvēģijā, kur mūsu puzuri tika augstu novērtēti. Tad arī sākās dažādi pasūtījumi, meistarklases. Man patīk tas, ka, daloties savā pieredzē, gūstu atgriezenisko saikni. Piemēram, reiz vadīju meistarklasi studentiem Rēzeknē, bet pēc mēneša pilsētvidē parādījās šo jauniešu veidotie dekori astoņmetrīgu puzuru veidolā. Savukārt vērienīgākais puzurs, ko pati esmu darinājusi, veidots no 1800 kristāliem. Esmu veidojusi puzuru arī Latvijas vēstniecībai Dānijā un vadījusi meistarklasi latviešiem Briselē. Puzurs kā telpas dekors ir sastopams daudzās kultūrās, piemēram, Somijā puzurus pārsvarā veido no metāla, papīra, stikla, vien retos gadījumos no salmiem, jo tas, viņuprāt, ir ekskluzīvi. Tātad mēs Latvijā darinām tikai ekskluzīvus puzurus! Šogad esmu piedalījusies astoņās izstādēs un ar savu pašdarināto tautastērpu ieguvusi 2. vietu Latviešu tautastērpu skatē, kas notika Dziesmu un deju svētku laikā. Mans dzinulis ir šāds – ja kādam ar savām prasmēm esi vajadzīgs, kamēr vari, tikmēr dari! Paldies manai ģimenei un līdzcilvēkiem par atbalstu un palīdzību!»

 

«Lai neviens nevainīgs cilvēks netiktu notiesāts»

Ilmārs Cīrulis, zvērināts advokāts:

«Goda zīme» par aktīvu sabiedrisko darbību un taisnīguma stiprināšanu Jelgavas pilsētā.

«Reiz kāds advokāts, pie kura stažējos pēc studijām, man teica – ja tavā advokāta karjerā attaisno kaut vienu cilvēku, tu ne velti strādā šajā profesijā. Manā darba mūžā attaisnoti aptuveni desmit cilvēki. Jau kopš pirmās darba dienas cenšos strādāt tā, lai netiktu notiesāts neviens nevainīgs cilvēks, tādēļ uz darbu dodos ar apziņu pildīt savus pienākumus godīgi un iedziļināties katrā lietā, kas pie manis nonākusi. Jelgavā strādāju kopš 1971. gada – strādāt sāku gadu pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas, jo viens no pasniedzējiem piedāvāja man šo iespēju – toreiz tas negadījās bieži. Darbs nav viegls, jo regulāri nākas sastapties ar cilvēkiem, kas ir atstumti no dzīves. Šādās situācijās nav viegli uzsākt komunikāciju, bet ir liels gandarījums, ja izdodas atrast kopīgu valodu. Ar savu darbu es vēlos palīdzēt cilvēkiem gūt secinājumus, lai viņi vairs nekad nevēlētos paveikt noziegumu. Ir patīkami, ejot pa ielu, sastapt cilvēku, kurš pienāk un pasakās par to, ka esmu palīdzējis viņam uzsākt jaunu dzīvi. Gribētu mums visiem novēlēt būt daudz vienotākiem, pozitīvākiem un cilvēciskākiem. Mēs varam būt gandarīti par to, kāda šodien ir mūsu pilsēta – kopš septiņdesmitajiem gadiem Jelgava ir ļoti mainījusies, tā ir skaista un sakopta. Mēs pie tā jau esam pieraduši, bet tā tas nav bijis vienmēr.»

 

«Darbā lielākoties gūstu pozitīvas emocijas»

Oksana Slobodjana, SIA «Jelgavas pilsētas slimnīca» Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas vadītāja:

«Goda raksts» par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu Jelgavas pilsētas iedzīvotāju veselības aprūpē.

«Pēc dabas esmu ļoti enerģiska un nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja, no rīta pieceļoties, neietu uz darbu. Kaut gan esmu pūce un agros rītos man ir grūti samobilizēties, brīdī, kad ierodos darbā, man apkārt sākas kustība, un viss atkal notiek! Man ir paveicies, jo savā darbā lielākoties gūstu pozitīvas emocijas – man ir liels prieks redzēt jauno māmiņu ar bērniņu uz rokām un apzināties, ka esmu palīdzējusi kādai sievietei, veicot sarežģītu operāciju. Taču uzskatu, ka daudz kas ir atkarīgs no kolektīva – ir ļoti būtiski spēt saprast vienam otru, palīdzēt, sniegt pārliecību, ka visu var izrunāt, un manā darba vidē ir tieši šādi cilvēki. Patiesi esmu pārsteigta un pateicīga, ka saņemu apbalvojumu valstij tik nozīmīgā gadā. Mana dzimtene ir Ukraina – tur ir mani vecāki, radi, bet Latvija ir manas mājas un ģimene. Uz Jelgavu atbraucu 1987. gadā – tad uzsāku darbu poliklīnikā, vēlāk Jelgavas slimnīcā, kur strādāju līdz pat šim brīdim. Man patīk stabilitāte, tādēļ nelabprāt mainu dzīves un darbavietu. Tāpat man patīk atrasties dabā. Neesmu ronis, bet cenšos iespēju robežās peldēties, līdz ūdenstilpnes aizsalst. Tas gan vairo labsajūtu, gan arī palīdz cīnīties ar muguras problēmām. Es ikvienam novēlu veselību un labklājību – lai tie, kuri ir aizbraukuši, atgriežas un lai viņu bērni dzimst šeit, Latvijā! Vēlu, lai katram ir darbs, mājas un ģimene, kur viņu gaida!»

 

«Es patiesi lepojos ar Jelgavas 4. vidusskolu»

Sanita Baltiņa, Jelgavas 4. vidusskolas skolotāja:

«Goda raksts» par ieguldījumu jaunatnes izglītošanā un patriotisma audzināšanā Jelgavā.

«Tas ir patiesi skaisti, ka tieši valsts simtgadē saņemu «Goda rakstu» par patriotisma audzināšanu. Ojārs Vācietis ir teicis – tu esi Latvija –, un arī es uzskatu, ka patriotisms ir dzīvesveids. Tā nav tikai reize gadā, kad valsts svētkos veidojam ugunszīmes un pulcējamies svētku uguņošanā – patriotisms ar mums ir ikdienā. Es patiesi lepojos ar Jelgavas 4. vidusskolu! Pirms vairākiem gadiem Skolēnu dziesmu un deju svētku organizatore Agra Bērziņa man teica, ka, dodoties uz mūsu skolu, viņai vienmēr ir sajūta, ka šeit viņa gūs ko kvalitatīvu. Un man ir bijis tas lepnums un gods kopā ar skolēniem piedalīties daudzos Dziesmu un deju svētkos, esot klātesošai visās meiteņu kora «Spīgo» uzvarās. Savukārt simtgades Dziesmu un deju svētki bija īpaši ar to, kā jaunieši nesa tautastērpus, ar kādu atdevi viņi dziedāja un dejoja. Vēlos teikt paldies manas paaudzes pedagogiem, ka esam spējuši šodienas jauniešiem parādīt, kāda vērtība ir mūsu Dziesmu un deju svētki. Latvijā ir tik daudz foršu jauniešu, kuriem šodien ir daudz vairāk iespēju nekā manai paaudzei, un viņi prot tās izmantot. Tāpat man ir prieks par Jelgavu – pēdējo gadu laikā šeit ir radīta brīnišķīga vide, pilsētā notiek daudz kultūras pasākumu, tostarp nozīmīgi starptautiski notikumi. Jelgava ir pilsēta izaugsmei – to es esmu piedzīvojusi uz savas ādas, jo šeit var izaugt kā profesionāli, tā personiski. Esmu pateicīga, ka man ir tā laime strādāt Jelgavas 4. vidusskolā, kur valda radošs gars un pulcējas jaunieši, kuros mīt šī nozīmīgā apziņa – tu esi skola, tu esi Jelgava, tu esi Latvija.»

 

«Man prieku sagādā visi manis radītie objekti Jelgavā»

Modris Liepa, arhitekts:

«Goda raksts» par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu Jelgavas pilsētvidē.

«Esmu dzimis un audzis Jelgavā, pavadot šeit 25 mūža gadus, un Jelgavu joprojām uzskatu par savu pilsētu, tādēļ man rūp, kas šeit notiek, kā pilsēta izskatās. Ikvienā projektā nozīmīgākais ir saprast, kādam mērķis tas paredzēts, domājot par cilvēku, tādēļ primārais nav izskats, bet tas, lai cilvēks šajā ēkā labi justos, lai tā viņam netraucētu. Kaut kas ļoti moderns var ātri iziet no modes, tādēļ, manuprāt, ir būtiski atrast vērtības, kas būs nozīmīgas ilgtermiņā. Varu teikt, ka man prieku sagādā visi objekti, pie kuriem esmu strādājis Jelgavā – ir grūti izcelt vienu, jo visos ielikts kaut kas sirdij tuvs. Mani projekti ir «Silvas» tējas namiņa jaunbūve Pasta salā, Jelgavas pils aulas un foajē rekonstrukcija un interjera izveide, Jelgavas muzeja jumta seguma nomaiņa un daudzi citi. Atminos, ka pirms aptuveni 20, 25 gadiem, kad sāku strādāt pie pirmā projekta Jelgavā, iebraucot pilsētā no Rīgas, skats bija diezgan skumjš, tāpēc šodien man ir liels prieks redzēt, kā Jelgava pamazām top skaistāka. Driksas un Lielupes krastmalas, Pasta sala, pils, ceļi, renovētās mājas – ar Jelgavu varam lepoties. Īpaši mani iepriecina rekreācijas zona pie Lielupes, jo cilvēki turp dodas atpūsties, pastaigāties. Agrāk Jelgavā nebija tādas vietas, bet domāju, ka šodien tā ir tieši šī zona pie upēm, un, manuprāt, tas ir pareizs virziens, kurā pilsēta dodas.»

 

«Reti gadās tādi eksemplāri»

Irēna Čivžele, bijusī SIA «Jelgavas ūdens» darbiniece:

«Goda raksts» par mūža ieguldījumu un godprātīgu darbu Jelgavas pilsētas ūdenssaimniecības nozares attīstībā.

««Jelgavas ūdens» ir mana vienīgā darbavieta – uzņēmumā strādāju 50 gadus, un pietrūka tieši viens mēnesis līdz 51. gadam. Pērn, svinot manus 50 darba gadus, vadība teica, ka reti gadoties tādi eksemplāri, kas tik ilgi var nostrādāt vienā darbavietā. Protams, ir bijuši labi un slikti laiki, bet esmu izturējusi dažādus pārmaiņu vējus. Bija jau arī aicinājumi doties strādāt citviet, bet, kur tad tu skriesi, nezinot, vai tur būs labāk? «Jelgavas ūdenī» mums bija labs un draudzīgs kolektīvs, atsaucīga vadība – būtībā man nebija nepieciešamības skraidīt apkārt un meklēt ko citu, es vienkārši darīju savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Atminos – apstākļi sakrita tā, ka sāku strādāt jau skolas laikā. Sākotnēji «Jelgavas ūdenī» biju uzskaitvede – rēķināju algas, izrakstīju rēķinus un nogādāju tos uz dažādām iestādēm. Mana pirmā alga bija 52 rubļi un 50 kapeikas. Savukārt 1970. gadā sāku strādāt par Abonentu daļas meistari, un varu teikt, ka šo gadu gaitā esmu izaudzinājusi daudz jauno speciālistu – tostarp arī šī brīža Abonentu daļas vadītāju Rutu Jēkabsoni. Mēs kolektīvā apmācījām un sagatavojām darbam jaunos censoņus. Arī šodien es novēlu jauniešiem izturību – nepadoties grūtībām un cīnīties pret visiem vējiem!»

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis», no personīgā arhīva.

Galerija

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti