Covid-19 aprūpes centros «iesloga» cilvēkus, izgaismojot deinstitucionalizācijas problēmas

2 weeks ago 90
ARTICLE AD BOX

ĪSUMĀ:

  • Covid-19 ierobežojumu dēļ aprūpes centru iemītnieki ir teju ieslodzīti un nevar doties uz darbu.
  • Risinājumi tiek meklēti individuāli.
  • LM: Ja aprūpes centros ienesīs Covid-19, sekos pārmetumi, ka nenosargāja.
  • Ja iestādē nav Covid-19 gadījumu un ir augsta vakcinācijas aptvere, rīcības brīvības ir vairāk.
  • Ministrijā atzīst: Cilvēkiem ar pietiekošu patstāvību, lai varētu strādāt, šādās iestādēs nemaz nevajadzētu atrasties.
  • Pirms sešiem gadiem plānots, ka, attīstot grupu dzīvokļus, dienas centrus un darbnīcas, ārpus sociālās aprūpes centriem varētu atrasties vēl 1000 cilvēku.
  • Šobrīd īstenota puse no plānotā.

Pērnajā ziemā lielu rezonansi raisīja Covid-19 uzliesmojumi sociālās aprūpes centros. Slimoja teju visi klienti un darbinieki. Nozares pārraugi Labklājības ministrijā un citās institūcijās problēmu risināšanai pievērsās nepiedodami vēlu. Tagad problēmas šķiet atrisinātas. Covid-19 uzliesmojumu šajos centros vairs praktiski nav, vakcinācijas aptvere krietni pārsniedz kopējās sabiedrības vakcinācijas līmeni, tuvojoties pat 100%, joprojām notiek regulāri testi un ievēroti pastiprināti drošības pasākumi.

Tieši pastiprinātie drošības pasākumi izgaismojuši kādu citu problēmu.

Šajos centros dzīvo cilvēki, kuriem šādās institūcijās nebūtu jāatrodas, bet tā kā citas izvēles nav – pēkšņi izrādījās, ka viņi ir teju ieslodzīti šajos centros un netiek ne uz darbu, ne citur.

Oktobra sākumā sociālos medijus aplidoja ziņa par Mārīti no Sociālās aprūpes centra “Zemgale” Jelgavas filiāles. Tur dzīvo cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Taču Mārīte ir gana patstāvīga un jau četrus gadus strādā konditorejā “Tarte Jelgavā. Mārīte kļuvusi par neatņemamu kolektīva daļu, tomēr pandēmija viesa savas korekcijas.

“Mums ļoti lielu laiku bija pauze, jo pēc pirmās pandēmijas mums viņu, teiksim tā, nepalaida,” atceras konditorejas īpašniece Zane Oja. “Sagaidījām, domājām, pote būs. Bija pote, nekas nemainījās. Vispār neviens nelikās ne zinis. Cilvēks vienkārši nav. Vasarā te ballītes notiek. Mums Mārīti neviens neko netaisās dot. Bet rudenī es sāku domāt – nu, kā tā var būt!?”

Izrādījās – nav tādu noteikumu, ka sociālās aprūpes centru iemītnieki nedrīkst atstāt iestādi, lai dotos uz darbu. Un celtā trauksme palīdzēja situāciju atrisināt.

Mārīte atkal varēja strādāt konditorejā. “Es ļoti baidījos par šo lokdaunu, bet mēs uzreiz piedāvājām no savas puses, ka mēs braucam pakaļ ar savu auto. Aizvedam, atvedam, lai viņai nav sabiedriskais transports. Mašīnā mēs sēžam ar maskām, darbā mēs strādājam ar maskām. Mums atbrauca no soccentra apskatījās, kā tas notiek, izvadāju visur, kur Mārīte varētu potenciāli būt, nu, ka nav viņai iespēju tikties ar nevakcinētiem cilvēkiem, jo mums visi kolektīvā ir vakcinēti. Un tas, šķiet, bija pārliecinoši, lai viņa varētu turpināt strādāt,” stāsta Zane Oja.

Cita tā paša centra iemītniece uz darbu stādaudzētavā “Dimzas”, kas ir no aprūpes centra otrā pilsētas galā, joprojām netiek. Darba devēja iespējas pašam izvadāt darbiniekus ir ierobežotas. Savukārt ar sabiedrisko transportu, kuru izmantoja pirms pandēmijas, šobrīd viņai braukt neļauj. “Mēs viņu esam piesaistījuši jau arī tādos mazliet sarežģītākos darbos, kā podošana, stādīšana. Viņa saprot, jā, varbūt nedaudz lēnāk. Bet viņa ir iekļāvusies mūsu kolektīvā, viņa iekļaujas sabiedrībā. Līdz ar to man tas vienmēr ir licies ļoti svarīgi dot iespēju, bet šobrīd ar to iespēju ir tā kā ir,” secina stādaudzētavas saimnieks Andrejs Vītoliņš. Viņš cer, ka, beidzoties ārkārtas situācijai, viņu darbiniece atkal varēs atgriezties darbā.

Saprotot aprūpes iestāžu vadības uztraukumu par epidemioloģisko drošību, nedrīkstot ignorēt arī, cik ļoti šī iespēja cilvēkiem ir nozīmīga.

“Nu, iedomājaties, jūs ieliek četrās sienās un tagad liek tur sēdēt veselu gadu. Tas ir gandrīz kā ieslodzīt cietumā. Nu un, ka tevi izlaiž pagalmā. Viņa atbrauc šeit, satiek cilvēkus, var padarboties fiziski, viņa runājās, gūst emocijas,” stāsta Vītoliņš.

Cilvēku, kas var patstāvīgi strādāt ārpus centra, nav daudz. Risinājumi tiek meklēti individuāli un arī atrasti, lai darbu var turpināt, norāda valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” vadītājs Kristaps Keišs. Tomēr arī ziemas mācība par Covid-19 riskiem vēl spilgtā atmiņā.Mūsu filiālēs ir tā, kā mēs visi zinām, ka mēs esam tādā vienā vietā koncentrēts liels cilvēku skaits, un mums tas izplatības risks ir krietni augstāks. Līdz ar to mēs šim klientu darbam ārpus iestādes pievēršam pastiprinātu uzmanību paša cilvēka labākajās interesēs un tai skaitā pasargātu arī visus pārējos klientus,” skaidro Keišs.

Arī Labklājības ministrijā uzsver, ka sociālās aprūpes centri nav vienkāršā situācijā. Ja tajos ienesīs Covid-19, var sekot pārmetumi, ka nenosargāja. Šīm iestādēm gan ir vadlīnijas, kuras paredz, ka, ja Covid-19 gadījumu nav un ir augsta vakcinācijas aptvere, kāda šajos centros ir, rīcības brīvības ir vairāk.

Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks atzīst: “Jūs minējāt šos Jelgavas gadījumus. Tik tiešām, tur bija par stingru piegrieztas skrūves, ja tā drīkst teikt.

Un, protams, ka tad, ja institūcijā vispār nav konstatēti Covid-19 gadījumi un nav noteikta karantīna, tad šis izņēmums attiecībā uz personām, kuras ir darba tiesiskajās attiecībās, jāvērtē vēl vairāk un, protams, ka jāizšķiras par labu cilvēkam.”

Vienlaikus ministrijā atzīst, ka cilvēkiem ar pietiekošu patstāvību, lai varētu strādāt, šādās iestādēs, kas domātas cilvēkiem ar tiešām smagiem garīgiem traucējumiem, nemaz nevajadzētu atrasties. Un ārpus tām arī nebūtu šīs izšķiršanās, vai dažu cilvēku aktivitātes ārpus centra rada riskus pārējiem. “Kamēr pastāvēja tikai tāds divpusējs – vai nu man ir valsts sociālās aprūpes centrs vai man nav nekā – droši vien izvēlējās to ceļu, vai arī mēģināja, tā teikt, pierakstīt cilvēkam lielākas veselības problēmas, nekā viņas ir, lai viņi nokļūst valsts sociālās aprūpes centrā.

Nu, tagad ar visu deinstitucionalizācijas procesu katram būtu individuāli jāvērtē un jāsaņem tāds pakalpojums, kāds viņam ir visnepieciešamākais.

Bet nu protams, te gan resursi gan iespējas ir jāsalāgo ar to, kas ir realitātē,” saka Alliks.

Realitātē iespēju ir mazāk nekā pieprasījums. To apliecina arī sociālās aprūpes centros. “Pašlaik nav pieejams pakalpojums kā tāds.  Bieži vien viņš nav pieejams, ne tāpēc, ka nav brīvu vietu, bet [sociālās aprūpes centra klients] vēlas tajā vietā, kur viņš ir izvēlējies. Un, piemēram, Jelgavas situācijā šis pakalpojums vēl tikai top. Viņš būs, ir mazliet jāpagaida, jāpaciešas,” saka Keišs. Viņš arī piebilst, ka tur, kur tiek atvērti grupu dzīvokļi, arī aprūpes centra “Zemgale” klienti dodas patstāvīgā dzīvē. “Šogad ir daudz. Tuvu 20 klientiem, kas ir devušies patstāvīgā dzīvē. Un Covid-19 apstākļi ir viens no tiem faktoriem, kas to ir veicināja,” viņš secina.

Par grupu dzīvokļu izvedi atbild pašvaldības. Jelgavā norāda, ka tie jau iepriekš pilsētā atvērti un tajos mīt 14 cilvēki, bet jauni ar Eiropas fondu atbalstu būs nākamajā gadā. Tajos vieta būšot arī Mārītei un citiem strādājošajiem aprūpes centra “Zemgale” klientiem. Arī ar to gan būs par maz, jo vietas plānotas 16, bet uz tiem varētu pretendēt 25 cilvēki – ne tikai no centriem, bet arī no ģimenēm. Taču vēl nākamo dzīvokļu ierīkošana būs atkarīga no pieejamā finansējuma.

Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne atzīst, ka, noslēdzoties šim projektam, jaunu dzīvokļu veidošanai būs jāmeklē jaunas iespējas. “Jo šie dzīvokļi ir jāaprīko. Ar to, ka ir šī Eiropas nauda, tas jau nav viss (..) ir jādomā, cik plašus pakalpojumus veidot, lai patiešām šis pakalpojums būtu ilgtspējīgs un lai nebūtu jāsaka: atvainojiet, bet tagad mēs šo pakalpojumu vairs nesniegsim,” viņa norāda.

Tikmēr īpaši šādās krīzēs kā Covid-19 epidēmija, to cilvēku iespējas, kas joprojām atrodas institūcijās, lielā mērā pakārtotas institūcijas vajadzībām. Pirms sešiem gadiem bija plānots, ka, attīstot grupu dzīvokļus, dienas centrus un darbnīcas, ārpus sociālās aprūpes centriem varētu atrasties vēl 1000 cilvēku. Šobrīd īstenota puse no plānotā un vietu skaits institūcijās samazināts par pieciem simtiem.

Read Entire Article