«Aizliegtais paņēmiens» modelē: Cik tālu sniegtos kodolsprādziena efekts?

ĪSUMĀ:

• Kā pasaulē ienākuši dažādi kodolieroči un kurām valstīm tie šobrīd ir?
• “Stratēģiskie” un “taktiskie” kodolieroči – kāda ir atšķirība?
• Kas ir divu fāžu kodoltermiskie ieroči?
• Atombumbas efekti – triecienvilnis, karstums, radiācija. 
• "Aizliegtais paņēmiens" modelē kodolsprādzienu.
• “Netīrā bumba” nav klasiskais kodolierocis. 
• Kā jārīkojas pēc kodoluzbrukuma?
• Informācija par rīcību pēc kodoluzbrukuma Latvijā netrūkst, bet cilvēki īsti nezina, kā rīkoties. 
• Starptautiski eksperti vērtē iespējamību Krievijai pielietot kodolieročus. 

Atskats vēsturē

Kodolieroču vēsture sākās ar vācu zinātnieka Oto Hāna atklājumu 1938.gadā – atoma kodola skaldīšanu. Par šo atklājumu Hāns 1944. gadā ieguva Nobela prēmiju. Proti, viņš atklāja, ka, ar neitroniem ietekmējot urāna atomu kodolu, var panākt tā līdzsvara izjaukšanu jeb tā skaldīšanos, kā rezultātā rodas milzum daudz enerģijas. Viņa nolūks nebija ieroča radīšana, bet šo atklājumu pamanīja Alberts Einšteins, kurš, tobrīd atrodoties ASV, steigšus ziņoja tā laika ASV prezidentam Franklinam Rūzveltam, ka vāciešiem nu ir iespējas radīt superieroča recepti.

Paši vācieši šo atklājumu īsti lietā nelika, bet amerikāņi gan. Sākoties Otrajam pasaules karam, 1942. gadā ASV tika izveidota īpaša zinātnieku grupa, saukta par Manhetenas projektu ar vienu vienīgu mērķi – radīt kodolieroci. Dažus gadus vēlāk šis uzdevums tika izpildīts.

1945. gada 16. jūlijā ASV Ņūmeksikas tuksnesī notika vēsturē pirmais atombumbas izmēģinājums. Taču jau 20 dienas vēlāk ASV ar kodolieročiem vērsās pret Japānu, kas bija izvērtusi karu pret Ķīnu un bija uzbrukusi arī ASV.       

1945. gada 6. augustā urāna kodolbumba ar nosaukumu “Mazais zēns” tika uzmesta Japānas pilsētai Hirosimai, savukārt 9. augustā vēl viena – plutonija bumba “Resnais vīrs” – tika uzmesta Nagasaki. Japāņi padevās, bet pasaule bija ieraudzījusi šausmas, kādu nāvi un kādu postu šādas atombumbas var nest. Pilsētas nopostītas, upuru skaits mērāms desmitos tūkstošu.

To visu redzot, šādu ieroci vajadzēja arī Padomju Savienībai un tās vadītājam Josifam Staļinam, un jau nākamajos gados sākas lielvaru sacensība – kuram atombumbu vairāk, kuram tās jaudīgākas. Padomju Savienībā par galvenajiem kodolieroču testa poligoniem kļuva divas vietas – stepes Kazahstānā, netālu no Semipalatinskas pilsētas, un salu arhipelāgs Novaja Zemļa Ziemeļledus okeānā, aiz polārā loka. Tur 1961. gadā, laikā, kad pie varas jau bija Ņikita Hruščovs, tika izmēģināta pasaulē līdz šim jaudīgākā atombumba ar nosaukumu “Cars”.  

Atombumbas “Cars” jauda – 50 megatonnas, kas vairāk nekā 1000 reižu pārsniedza abu Japānā pielietoto bumbu spēku, un, kā vēsta dažādi avoti, “Cara” bumbas sēnes mākonis bija aptuveni 70 kilometru augsts, tās augšējais diametrs sasniedza gandrīz 100 kilometrus, un sprādziena zibsni varēja novērot pat 1000 kilometru attālumā. No šīs bumbas vairākām mājām logi izbira pat Norvēģijā.

Padomju Savienība ar to bija pateikusi savu galavārdu, un nekas lielāks līdz tam nebija radīts.

Par trešo kodolieroču valsti 1952. gadā kļuva Lielbritānija, tad sekoja Francija, tad Ķīna, tad arī Izraēla, un tad atomieročus vajadzēja arī Padomju Savienības “draudzenei” Indijai, kur pirmais lielais atombumbas izmēģinājums ar nosaukumu “Smaidošais Buda” notika Indijas premjerministres Indiras Gandijas vadībā 1974.gadā. Vēlāk par kodolieroču valsti kļuva arī Pakistāna, kas ar Indiju bija konfliktsituācijā un kas bija un ir ASV interešu zonā. Bet jaunākā no kodolvalstu saimes, kā zināms, ir Ziemeļkoreja, kura savus testus sāka 2006.gadā.

Savukārt mūsdienās visvairāk informācija zināma par ASV, par citām valstīm – ne tik ļoti.

ASV zinātnieku federācijas pārstāvis, Kodolinformācijas projekta direktors Hans Kristensens norādīja: “Precīzi skaitļi, protams, ir noslēpums. Labākais, ko var šādos gadījumos darīt, – izmantot dažādus avotus, piemēram, publiskos izteikumus par konkrētiem militāriem vingrinājumiem, ieroču programmām. Var izmantot satelītu informāciju, lai noskaidrotu vienību operacionālo statusu. Var paļauties uz deklasificētu informāciju, ko publiskojuši rietumu izlūkdienesti un var balstīties arī uz analīzi, ko veikuši citi neatkarīgi pētnieki.”

Kopš Aukstā kara beigām kodolieroču skaits pasaulē ir samazinājies.

Kristensens stāstīja: “1986. gadā bija savā absolūti augstākajā punktā – aptuveni 70 000 kodolgalvu. Tās bija Aukstā kara beigas, un kopš tā laika, teju nepārtraukti šis skaits ir samazinājies. Šobrīd tas ir sasniedzis aptuveni 10 000 kodolgalvu, kuras ir paredzētas militāriem mērķiem, bet Krievijai un ASV vēl ir ieroči, kuri ir tā teikt atvaļināti, bet vēl nav demontēti. Ja to visu apkopo, tad kopējais kodolgalvu skaits uz planētas ir nedaudz zem 13 tūkstošiem.”

Lielākā daļa pasaules kodolieroču ir Krievijai un ASV, pārējām valstīm – par kārtu zemāk, bet ir valstis, kas šo arsenālu attīsta.

Kristensens sacīja: “Mūsu aplēses rāda, ka Ķīna palielina savu kodolarsenālu, tāpat arī Krievija, Pakistāna, Indija, Ziemeļkoreja un Lielbritānija.” 

Kristensens prognozē, ka kodolgalvu skaita līkne, kas gāja lejā, atkal ies augšā: “Aukstā gara beigas raksturoja lieli kodolarsenāla samazināšanas pasākumi un sadarbība šo mērķu sasniegšanā. Tā fāze ir galā. Šobrīd mēs virzāmies pretī ievērojamam militārās konkurences laikam, kad redzam, ka arsenāli atkal sāk augt, tāpat arī kodolvaras aizvien vairāk sāk runāt par šo ieroču izmantošanu savās stratēģijās.”

Savukārt saistībā ar Eiropu kodolieroču sakarā jāatzīmē vēl viena lieta. ASV kodolieroči izvietoti arī Eiropā. Tādi ir piecās valstīs – Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā, Itālijā un Turcijā. Latvijai tuvākā vieta – Vācija, militārā bāze Buhelā, uz dienvidiem no Bonnas. Pirms kāda laika NATO iestāšanās sarunu kontekstā Somijas premjere Sanna Marina neizslēdza iespēju, ka NATO valstu kodolieročus varētu izvietot arī Somijā, bet pēdējās ziņas vēsta, ka ne Somija, ne Zviedrija par to negribot runāt.

Kāda ir situācija Ukrainā? Krievijas mediji ir stāstījuši, ka padomju laikos Ukrainai kodolieroči ir bijuši, Ukrainai esot pieredze un zināšanas, varbūt pat vēl kāds palicis, un varbūt pat to var likt lietā. Kristensens gan norādīja, ka tās ir muļķības.

“Ukrainai nekad nebija kodolieroču tādā izpratnē, ka viņi tos varētu izmantot. Viņiem bija padomju kodolgalvas, kas vienkārši palika viņu teritorijā, un beidzot piekrita tos nodot atpakaļ Krievijai. Nav tā, ka Ukraina būtu varējusi šos ieročus izšaut, jo viņiem nebija elektronisko kodu, lai to izdarītu. Viņi, iespējams, tos varēja izjaukt, izņemt radioaktīvos materiālus un mēģināt izveidot savus ieročus, bet tas būtu dārgs un ilgs process, un tas Ukrainai pretī nesniegtu nekādus ieguvumus,” paskaidroja Kristensens.

“Stratēģiskie” un “taktiskie” kodolieroči

Jēdzieni “stratēģiskie” vai “taktiskie” kodolieroči nereti kā termini tiek pieminēti ziņās. Kristensens skaidroja – ja kāda valsts izvēlas kodolieročus likt lietā, tad tā vairs nav nekāda taktika, bet jau nopietns stratēģisks lēmums, un būtu maldinoši runāt par nestratēģiskiem kodolieročiem.

Taču veids, kā tos var dalīt, ir pēc jaudas, arī pēc to darbības attāluma un gatavības pakāpes izšaut.

Kristensens skaidroja: “Kodolgalvas, kuri šobrīd ir izvietoti uz pilnībā darboties gatavām palaidējsistēmām, ir uz zemes esošās Starpkontinentālās ballistiskās raķetes un zemūdenēs novietotās ballistiskās raķetes. (..) Tās var izšaut ļoti īsā laika sprīdī – 5, 10, 15 minūtēs. Tuvās darbības kodolieroči un kruīza raķetes, kuras izmanto lielie stratēģiskie bumbvedēji, neatrodas palaidējsistēmās, bet gan centrālajās glabātuvēs. Šos ieročus vispirms būtu no tām jāizved ārā un jānogādā līdz sistēmām, kuras tos var palaist – vai nu tas ir stratēģiskais bumbvedējs vai iznīcinātājs, vai arī uz tuvas darbības palaidējiem, kuģiem, zemūdenēm.”

Gatavībā esošas tālo raķešu sistēmas ir, piemēram, Krievijas sistēma “Jars”, kuras raķete jau ir aprīkota ar kodolgalviņu un kas var sasniegt mērķi pat 11 000 kilometru attālumā. Vienlaikus kodolgalviņas var uzlikt arī uz citām, piemēram, “Iskander” sistēmas raķetēm, kuru darbības attālums ir apmēram 500 kilometri. 

Kristensens norādīja – pasaulē izmantošanai gatavi aptuveni trešdaļa ieroču. Lielākā daļa atrodas glabātuvēs.

Divu fāžu kodoltermiskie ieroči

“Gandrīz visi kodolieroči ir kodoltermiskie – divu fāžu ūdeņraža ieroči. Šī evolūcija ir notikusi ASV, Krievijā, Francijā, Lielbritānijā un arī Krievijā,” sacīja ASV eksperts.  

Vācu zinātnieka Hāna atklājums, kas vēlāk tika pielietots arī atomieroču radīšanā, sākumā bija urāna atoma kodola skaldīšana un ar to izraisītā ķēdes reakcija, kas rada ļoti daudz enerģijas. 

Kā tas darbojas praktiski, skaidroja Rīgas Tehniskās universitātes Aizsardzības un militāro tehnoloģiju pētījumu centra vadātājs Juris Ķiploks: “Šīs urāna bumbas pēc savas būtības ir diezgan vienkāršas, mēs ņemam kritisko masu, novietojam divas vai vairākas daļas noteiktā attālumā, tā kā stobrā. Vienā galā ievietojam sprāgstvielu, parastu konvenciālu, to pašu trotila. Protams, tai caurulei jābūt pietiekami izturīgai, lai to sprādzienu izturētu. Ierosinām sprādzienu un principā sakausējam divas masas kopā, sākās ķēdes reakcija un sprādziens.”

Sākumā urāns un urāna rūda, bet, skaldot urānu, var iegūt plutoniju, kas savukārt, izrādījās vēl jaudīgāks. Jāatzīmē, ka kodola skaldīšanas princips un šīs zināšanas šobrīd ir plaši tiek pielietotas atomelektrostacijās, lai ražotu elektrību. Lai viss neuzsprāgtu, ir ļoti būtiska dzesēšana, un ne velti atomstacijas atrodas ūdenstilpņu tuvumā.

Taču atombumbās tieši vajag, lai viss uzsprāgtu. Sākumā urāna bumbas, tad plutonija, bet vēlāk zinātnieki atklāja vēl ko. Proti, vēl jaudīgāk sanāk, ka kodolu ne tikai skalda, un tas sprāgst, bet kodolus pretēji to dabiskajai vēlmei atgrūsties vienam no otra spiež savienoties. Šo sauc kodolsintēzi. 

Lai kodolsintēze izdotos, ir jābūt gan lielam spiedienam, gan lielam karstumam. Proti, sākumā kodolus saskalda, lai tie uzkarst. Tālāk tiek ierosināta kodolsintēze. Pēc tam pievieno ūdeņradi. Padomju Savienībā izmēģinātā atombumba “Cars” bija tieši šāda.

RTU pētnieks Ķiploks skaidroja: “Kodolsintēzes reakcijā šis ūdeņraža hidrīts, ko viņš dara? Viņš deg. Viņš palielina to efektu jau simtiem reižu jaudīgāku.”

Rezultātā rodas milzīga enerģija, milzīgs karstums un starojums jeb tieši tas pats, kas notiek uz Saules, kur gan kodolsintēze ir nemitīgs un nerimstošs process. Kādi ir atombumbas efekti?

Atombumbas efekti

Viens efekts ir paša sprādziena triecienvilnis, ko mēra kilotonnās un ko pielīdzina trotila ekvivalentam.

“Krimas tilts, kur mēs tur runājam, mašīna bija, nebija, kas tur notika, tātad tur lēš, ka trotila ekvivalents bija apmēram 10, 20 tonnas. Tātad nu viss tas mazākais kodolierocis ir minimums 80 tonnas, 100, 80 tonnas trotila ekvivalenta. (..) Lai apmēram saprastu, kas ir 80 tonnas trotila ekvivalents, tad 200 grami trotila sarauj gabalos dzelzceļa sliedi,” paskaidroja Ķiploks.

Piemēram, kodolraķešu galvās lādiņš uz Krievijas starpkontinentālās raķešu sistēmas “Jars” ir 500 kilotonnas. Savukārt uz citas Krievijas raķešu nesējsistēmas “Topoļ” – pat viena megatonna jeb 1000 kilotonnas.

Otrs atombumbas efekts ir karstums.

Ķiploks stāstīja: “Pēc sprādziena rodas ugunīga lode, kurā temperatūra ir pat augstāka nekā uz Saules – tie ir vairāki miljoni grādu. Miljoni. Un šis te gaismas starojums, infrasarkanais starojums principā, nu, diezgan lielā attālumā aizdedzina visu, kas tur atrodas. Tā ir milzīgas gaismas enerģijas plūsma virzīta. Ja mēs atceramies – Hirosima, Nagasaki –, tur bija tāda dziesma – paliks tik ēna no cilvēka. Cilvēks principā izgaro, uz ēkas sienas paliek uz fona. Cilvēks izgaro un paliek tikai tā kā ēna. Tās ir milzīgas temperatūras.”

Trešais efekts – jonizējošais starojums jeb radiācija, jeb enerģija, kas rodas atomu sabrukšanas laikā. Un ceturtais efekts kopā ar radiāciju – radioaktīvi izotopi jeb sprādziena rezultātā radušies jauni un radioaktīvi ķīmiski elementi, kas nokļūst daudz tālāk par paša sprādziena epicentru. Ar cilvēka acīm neko no tā visa redzēt nevar, bet šis viss ir ne mazāk postoši.

“Tātad radioaktīvais starojums. Trīs veidi – Alfa, Beta, Gamma. (..) Alfa un Beta, tie ir visvājākie starojuma elementi. Pēc būtības tās ir daļiņas, tāpēc viņas viegli ir aizturēt. Alfa starojumu mēs noliekam papīra lapu un apstādinām. Beta starojums – ar papīra lapu nepietiks, jānoliek plāna alumīnija loksne vai biezāks kaut kāds gumijas slānis vai vēl kaut kas un tas no mums aizsargā. Gamma starojuma būtība jau ir cita. Tas jau ir enerģijas kvants. Viņš iet cauri un daudz tālāk nekā šie te iepriekšējie divi starojuma veidi. (..) It kā alfa starojums ir visvājākais. Bet viņam ir vislielākais lielākais iespaids uz dzīvajiem organismiem. Tajā brīdī, kad jūs šīs daļiņas ieelpojat iekšā, nekāda papīra vairs starpā būt nevar. Un tātad viņš sāk iedarboties uz dzīvajiem audiem.”

Taču kodolsprādzienam ir viena būtiska atšķirība no, piemēram, atomelektrostacijas avārijas – ja pēc šādas avārijas, kamēr tā nav novērsta, starojums izplatās un izplatās, tad atombumbas gadījumā tas ir viena mirkļa efekts, un pēc tam radioaktivitāte samazinās.

To uzsvēra medicīnas fiziķe Agnese Katlapa: “Kodolieročiem tas uziet augstu gaisā, un tad tas nāk lejā kā radioaktīvie nokrišņi. (..) Literatūrā figurē dažādi skaitļi, cik tas ātri samazināsies. Es nosaukšu tātad vienu variantu, ko es esmu lasījusi, ka pirmajās septiņās, astoņās stundās jau samazinās par 90% šī aktivitāte, pēc 24 stundām vai vēl dažām dienām, aktivitāte ir samazinājusies līdz kaut kādiem 95% un 99%. Tā ka tā lielākā bīstamība ir pirmajās stundās, pirmajās minūtēs. Tāpēc arī tā rekomendācija parasti par uzturēšanos iekštelpās ir par šīm pirmajām 24 stundām. Pēc tam jau visi tie izdzīvojušie izotopi ir sabrukuši. Protams, ka vidē vēl paliek kaut kāda daļa no tiem ilgi dzīvojošajiem, kaut vai, piemēram, šī cēzija, bet tad proporcionāli viņš tajā kodolreakcijā no kodolieroču sprādziena ir bijis salīdzinoši nedaudz.”

Kodolsprādziena simulācija

Pirms aptuveni desmit gadiem kodolieroču vēsturnieks, amerikānis Alekss Velleršteins sācis veidot kādu īpašu kodolieroču simulācijas karti ar nosaukumu “Nukemap”. Tā ir brīvi pieejama internetā un tās apraksts vēsta: ““Nukemap” ir paredzēts kā izglītojošs resurss. To nedrīkst izmantot ārkārtas situāciju plānošanai vai ārkārtas reaģēšanas nolūkos, kur var būt apdraudēta dzīvība un veselība. Tā nav ideāla simulācija. (..) Lūdzu, neizmantojiet “Nukemap”, lai plānotu reālu detonāciju. Paldies.”

Ideāla nav, bet “Aizliegtā paņēmiena” aptaujātie eksperti atzina, ka šī simulācija un tajā vērā ņemtie aspekti ir gana labi, lai to varētu lietot vismaz kā uzskates materiālu. Tā “Aizliegtais paņēmiens” arī darīja, modelējot situāciju, kurā kodolraķete tiek raidīta pašā Rīgas sirdī – Vecrīgā. Simulācijā izmantotā kodollādiņa jauda ir ļoti iespaidīga – 800 kilotonnas, un tāda tā ir Krievijas kodolraķetēm “RT 2PM Topol” jeb NATO dēvēta par “krievu sirpi”. Simulācijā izmantotais vēja virziens, ko jau ģenerē pati programma, ir dienvidrietumu. Vēja ātrums ir seši metri sekundē, un tas ir valdošais vējš Latvijā.

Simulētā sprādziena un tā radītās sekas ir postošas. Viena kilometra rādiusā no sprādziena vietas cilvēki, ēkas un mašīnas burtiski iztvaikotu. Nākamajā rādiusa kilometrā, aptuveni līdz Āgenskalnam, Torņkalnam, aizsniedzot arī Grīziņkalnu. arī lielākā daļa ēku tiktu iznīcinātas, nāvju īpatsvars – tuvu 100%.

Vēl nākamo divu kilometru rādiusā – līdz Purvciemam, Ziepniekkalnam, Dārzciemam – ne gluži 100%, bet arī daudz bojāgājušo, savukārt par ēkām teikts, ka ne gluži visas nopostītas, bet plosītos plaši ugunsgrēki.

Un vēl nākamā zona, līdz desmit kilometru rādiusā no epicentra vietas – ēkām izsisti logi, cilvēkiem – plaši apdegumi, kas automātiski nenozīmē nāvi, bet smagas rētas, amputācijas, invaliditāti.

Savukārt radiācijas efekts paša epicentra tuvumā, aptuveni 2,43 kilometru rādiusā, būtu tāds – ja vēl kāds būs izdzīvojis no eksplozijas, tad no radiācijas saņemtās devas, visticamāk, viņš nomirs viena mēneša laikā.

Šajā simulācijā redzama arī vēja nozīme un atombumbas radītā radiācijas “aste”, kas no Rīgas stiepjas līdz pat Narvai, Igaunijā. Tiesa arī ar dažādu intensitāti – tumši sarkanajā krāsā atzīmētajā zonā cilvēkiem tā būs letāla, oranžajā zonā – vemšana un leikocītu daudzumu samazinājums asinīs, taču ar izveseļošanās iespēju, nāves gadījumu skaits būtu minimāls, pārējā zonā ietekme – minimāla, iespēja saslimt ar vēzi palielinātos par 0,06% līdz 0,6%.

Pēc šīs kartes aprēķina, kurā automātiski arī tiek lietoti dati par iedzīvotāju skaitu konkrētās vietās, rezultātā bojā gājuši 236 tūkstoši cilvēku un 248 tūkstoši ievainoti.

Tiesa, kā redzams, piemēram, šajā sprādzienā necieš ne Jūrmalas, ne Ogres, ne Jelgavas un pat ne Olaines iedzīvotāji, kas Rīgai ir salīdzinoši tuvu. Tas izriet no vēja virziena. Savukārt radiācijas “aste” iestiepjas arī Krievijā, kas nozīmē, ja šāda virziena vējš būtuvēl stiprāks, ja sprādziens – vēl jaudīgāks, tad var ciest arī jau pašas Krievijas iedzīvotāji.

“Netīrā bumba”

Saistībā ar kodolieročiem, jāatzīmē, ka nereti vēl pieminēta arī tā saucamā “netīrā bumba”, tiesa, RTU eksperts norādīja, ka to par klasisku kodolieroci gluži nevar uzskatīt.    

Ķiploks skaidroja: “Šeit nenotiek nekādas kodolreakcijas. Tie ir vienkārši radioaktīvi materiāli, kas ir ievietoti kaut kādā konteinerā, un tas konteiners tiek uzspridzināts. Tā ir netīrā bumba, kas rada principā tikai vienu no šiem kodolieroču faktoriem – viņi rada teritorijas radioaktīvo piesārņojumu.”

Kā jārīkojas pēc kodoluzbrukuma?

Skaidrs, ka, esot sprādziena epicentrā, nepalīdzēs nekas, bet tie, kas no epicentra ir tālāk, un tie, kuriem lielākais drauds ir radiācija, gan var paglābties. Šeit jāatgādina speciālistes teiktais, ka kodolsprādziena gadījumā radiācijas intensitāte pēc tās pirmā viļņa strauji krītas. Tiesa pirmās 15 minūtes ir ļoti būtiskas.    

Medicīnas fiziķe Katlapa norādīja: “Nevaru pateikt, protams, ka precīzi 15 minūtes, bet principā pēc iespējas ātrāk ir kaut kas jādara. Jo tās radioaktīvās vielas ir nonākušas gaisā, un tad viņas grib krist lejā. Un, jā pēc šīm 15 minūtēm tas ir, tas parasti rekomendētais laiks, kad tev vajadzētu nonākt kaut kur iekštelpās, lai pasargātu sevi no tām radioaktīvajām vielām, kas nāk lejā.”

Vajadzētu samainīt esošās drēbes pret citām, iespējams, vēl arī pagūt nomazgāties pirms nav piesārņotas ūdenstilpnes un atcerēties par starojumu.

“Tad tas efektīvākais, kā sevi pasargāt – viens variants ir tikt līdz ēkas centram. Jo, ja mēs esam ēkas centrā, tad mēs esam maksimāli tālu no visām sienām, no griestiem, no grīdām, kur ir radioaktīvās vielas. Respektīvi, tas ir tas punkts, kurā mēs varam sasniegt maksimālo aizsardzību. Esmu, piemēram, lasījusi arī tādu ieteikumu, nonāc līdz tam ēkas centram un vēl tā kā sēdi vannasistabā vai tualetē, jo tā vispār ir ļoti noslēgta, maza telpa,” atzīmēja Katlapa.

Patvērumam nederēs arī kurš katrs pagrabs, jo nedrīkst pieļaut gaisa apmaiņu.    

Katlapa arī stāstīja par šajā gadījumā uzturā patērējamo pārtiku: “Tas, ko parasti rekomendē, ir sagatavot mājā dažus litrus ar tīru ūdeni pudelēs, obligāti noslēgtās pudelēs. Arī dažādu pārtiku, kuru var ilgāk uzglabāt. Arī šajā gadījumā noslēgtu pārtiku, respektīvi, viss, kas jums ir bijis mājās, šajā brīdī noslēgtā iepakojumā, ir drošs lietošanai, jo uz tā nav nokļuvušas radioaktīvas vielas.”

Cik ilgi jāatrodas patvērumā? Katlapa norādīja: “Obligāti, manuprāt, 24 stundas. Tālāk jau drošības apsvērumu tā kā nolūkos noteikti tas varētu būt arī ilgāk, ja ir nepieciešamie resursi mājās. Bet, manuprāt, tā kā pēc 24 stundām nebūtu tik ļoti vairs jābaidās iziet ārā. Tas, ka pēc 24 stundām cilvēks iziet ārā nenozīmētu, ka viņš saņemtu ļoti lielu radiācijas devu, no kuras viņš nomirtu. Viņš, protams, radiācijas devu saņemtu, bet vairs ne tik lielu.”

Savukārt par joda tabletēm, par kurām daudzi runā, kuras izpērk un ar kurām citas valstis veido krājumus, medicīnas fiziķe sacīja: “Tā ideja joda tabletēm ir, ka radioaktīvais jods, jods-131, tajā brīdī, kad mēs viņu ieelpojam, viņam ir tendence uzkrāties vairogdziedzeri, tāpat kā, piemēram, stroncijs uzkrājas kaulu smadzenēs. (..) Un tad, lai izvairītos no tā, ka mūsu tieši vairogdziedzeris saņem radioaktīvo jodu, mēs varam šo vairogdziedzeri piepildīt ar stabilo jodu, kas nav radioaktīvs. Un tajā brīdī, kad mēs ieelposim radioaktīvās vielas jeb radioaktīvo jodu, tieši tad šis jods nevarēs uzkrāties vairogdziedzerī un mēs samazināsim vairogdziedzera slimību attīstību un attīstības risku.”

Taču joda tabletes der, piemēram, atomelektrostaciju avāriju gadījumos, kad piesārņojums tuvojas pamazām, bet, ja sprādziens ir pēkšņs, tad ātri lietot joda tableti īsti nav jēgas.

Katlapa paskaidroja: “Viņš nepaspēj uzkrāties tik ātri vairogdziedzerī. (..) Tāpēc arī šī rekomendācija par kodolieročiem un joda tabletēm īsti nekur netiek pielietota.

Kopumā rīcība nav sarežģīta. Ja ir bijis kodolsprādziens, un tu vēl es dzīvs un tava māja stāv, tad veicīgi jādodas uz iekštelpām – jo dziļāk, jo labāk. Jānoslēdz visas ventilācijas, nelaižot iekšā nekādu gaisu, un jānosēž vismaz 24 stundas. Ūdeni no krāna dzert nevajag.

Taču, vai Latvijas iedzīvotāji zina pareizo rīcību šajā situācijā?

Vai cilvēki zina, kas jādara?

Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens” uzrunāja cilvēkus, vaicājot, vai viņi ir informēti un ko viņi kodolsprādziena gadījumā darītu?

Uzrunātie cilvēki sacīja:

“Ko var darīt? Dievu lūgtu.”

“Nezinu.”

“Nē, nezinu. Nestādos priekšā, ko tur var izdarīt.”

“Nezinu, teikšu godīgi.”

“Nu ko, gaidīt, kas būs.”

“Jādzīvo kamēr var dzīvot. Iet makšķerēt, dzert vodku, mīlēt sievietes.”

Secināms, ka cilvēki īsti nezina un mulst par nepieciešamo rīcību. Taču nevarētu teikt, ka informācija par rīcību šādās situācijās nebūtu pieejama. 

Aizsardzības ministrijas izplatītajā bukletā par krīzes situācijām ir septiņu punktu sadaļa. Sadaļa par kodoluzbrukumu ir iespiesta pusē no lapas – jādara tas un tas, jāiet tur un tur, bet, kāpēc, kas īsti ir radiācija un ko tā var nodarīt, teikts nav.   

Tad ir Valsts vides dienesta buklets. Te ir teikts, kas ir radiācija, pat uz veselām 17 lappusēm, bet, kas savukārt ir kodoluzbrukums, nav.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) bukletā ir norādīts, kas jādara gadījumos, ja noticis mazāks vai lielāks radiācijas negadījums. Taču par kodoluzbrukumu informācijas nav.

VUGD priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis, kurš ir viens no atbildīgajiem par civilo aizsardzību, atzina, ka no vienas puses kodoluzbrukuma draudi līdz šim nav bijusi aktualitāte, bet no otras viņš arī norādīja, ka daudzi nemaz tādus bukletus nelasa.

Baltmanis sacīja: “Viņš tev pateiks, ka man te ugunsgrēks nav bijis, priekš kam tu man nes to bukletu. (..) Un ir cilvēki, kuriem vienkārši ir ļoti daudz citu sociālo problēmu dzīvē, kas viņam ir pamatvajadzības, lai nodrošinātu viņam... teiksim tā, nav līdz tai drošībai [aizdomājies] – tagad es nedomāšu par drošību, man, nezin kā, jāpabaro ģimene.”
Īsā atbilde –, kad bumbas kritīs, tad arī ziņos.

Baltmanis norādīja: “Es teiktu tā – jāuzticas tam, ko mēs informēsim. Vai mēs, vai Radiācijas drošības centrs, – tas, kas ir jādara īstenībā, tas ir pats svarīgākais.”

Taču kodoluzbrukums nav gluži VUGD pārraudzībā, lai arī glābēju lauciņā ir likums Par civilās aizsardzības plānu. Baltmanis norādīja: “Viņš [likums] nav uz kodoluzbrukumu, viņš ir uz radiācijas avāriju tāpēc, ka, kā es minēju, viņš nav katastrofa. Kodoluzbrukums nav katastrofa nevienā valstī, nekādos zinātniskajos dokumentos. Tas ir, respektīvi, uzbrukums kaut kādai konkrētai valstij, bet sekas, jā, tad attiecīgi – virsvadība, protams, būs uzreiz Aizsardzības ministrijai plus aiziet viss pārējais, kas viņiem ir plānošanas dokumentos, izņēmuma stāvoklis kā īpašs tiesisks režīms.”

Tikmēr Aizsardzības ministrijas viedokli paskaidroja ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons: “Ir jābūt gataviem attiecīgi rīkoties, nu, teiksim, divos līmeņos. Gan rīkoties tādā militārajā plānošanā, kur jau NATO vairāk ir, teiksim, reaģēšanas politika, gan arī civilās aizsardzības līmenī. Lai visiem būtu skaidrs, kas būtu darāms šādās situācijās, ja nu, nedod Dievs, tomēr kaut kas notiek, jo man liekas, tas ir pierādīts – jo lielāka neziņa, jo ir lielākas bailes, bet jo lielāka sagatavotība, jo tas mazina to psiholoģisko ietekmi, uz ko ir vērsta šī kodolretorika.”

Garisons stāstīja par rīcību kodoluzbrukuma draudu gadījumā: “Ja būs kaut kas, teiksim, kādas pazīmes uz potenciālu kodolieroču lietošanu kaut vai tajā pašā Ukrainā, es domāju, ka mums būs brīdinājums, mēs redzēsim to un, attiecīgi izejot no situācijas, mēs arī attiecīgi rīkosimies, un tā, protams, tā rīcība ir, ja tas ir, piemēram, ārpus Latvijas, tad skaidrs, ka visdrīzāk mēs sāksim gatavot iedzīvotājus, sniedzot informāciju, kāda būtu nepieciešamā rīcība, ja, teiksim, tas radiācijas fons aug, jo šādā situācijā, protams, ir daudzi nezināmie, kuri būs redzami tikai tajā brīdī, kad kaut kas tāds notiek. Un attiecīgi tad sagatavojoties, var būt gatavi.”

Būtībā veidojas situācija – kad kaut kas notiks, tad uzzināsim.

Jāatgādina, ka kodoluzbrukuma gadījumā nav runa tikai par radiāciju vai informāciju, kā un kur slēpties, bet par milzu glābšanas pasākumiem ar daudz ievainotajiem, ar milzu ugunsgrēkiem, ar pussagruvušām mājām, zem kurām jāmeklē cilvēki. Kādam tas viss būtu jākoordinē.

Tomēr šajā kontekstā jāatgādina, ka Valsts kontrole nesen nāca klajā ar ziņojumu, ka Latvijas civilās aizsardzības plānā tā ir viena no vājajām vietām – esot daudz iesaistīto pušu, bet neviens īsti nav atbildīgs. Tāpat neesot paredzēti risinājumi visu valsti skarošu katastrofu pārvaldīšanai, ar ko būtu jātiek galā teju visām nozarēm. Noskaidrots arī, ka jurudiski kodoluzbrukums nemaz neesot katastrofa.

Iespējamība Krievijai lietot kodolieročus

Kā vērtēt iespēju, ka Krievija un tās līderis Vladimirs Putins sāktajā karā Ukrainā varētu lietot kodolieročus? Vai Krievija Rietumu rīcībā varētu saskatīt ko tādu, ka ar kodolieročiem tā varētu vērsties pret kādu no NATO dalībvalstīm? Šajā ziņā pēdējie jaunumi, ko apraksta laikraksts “The New York Times”, ir, ka Krievijas militārā vadība esot apspriedusi kodolieroču pielietošanu Ukrainā. Tas noticis oktobra vidū, tiesa, bez paša Putina klātbūtnes un bez smalkākām detaļām.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Garisons norādīja: “Es domāju, ka kopumā joprojām tā kodolieroču pielietošanas iespēja ir zema, bet, nu, tā, ka pilnīgi izslēgt simtprocentīgi – es laikam tā neteiktu, jo arī daudzi domāja, ka Putins nesāks šo te pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, tāpat kā daudzi domāja, ka viņam nav izdevīga arī mobilizācijas izsludināšana. Tādēļ es teiktu, ka – jā, tā iespējamība ir zema, bet, nu, tā simtprocentīgi izslēgt, es laikam tā neatļautos, balstoties uz to visu, ko mēs esam redzējuši.”

Šajā jautājumā viedoklis vaicāts arī diviem starptautiskiem ekspertiem. Abi uzskata, ka Putins šādu soli nespers.
Starptautiskā stratēģisko pētījumu institūta pārstāvis Viljams Alberks sacīja: “Ir tāds sens padomju koncepts – refleksīvā kontrole. Krievija izmanto draudus, risku, lai liktu tev baidīties un tu nevarētu pieņemt nepieciešamos lēmumus tādā veidā un tik ātri, kā tas būtu pierasts normālās situācijās. Viņš cenšas tevi iespaidot tā, lai tu pieņemtu lēmumus, kas būtu labvēlīgi Krievijai. Vladimirs Putins šajā ziņā ir meistars. Viņš to ir pielietojis visas savas karjeras laikā. (..) Kad dzirdat, ka Krievija ir gatava eskalācijai vai draud izmantot kodolieročus, man vienmēr rodas daži jautājumi – ar ko, kur, kāpēc un kas notiek pēc tam? 

Ja paskatāmies uz iespējamajiem scenārijiem, ideja, ka jebkāda izmēra – mazi vai lieli – kodolieroči salauzīs Ukrainas gribu, nenotiks. Tieši otrādi – tā palielinās Ukrainas cīņassparu. Otra lieta –, kāpēc Krievija izmantotu kodolieročus ja ne lai panāktu Ukraiņus padoties? Lai Rietumi atkāptos? (..) 

ASV ir ļoti liela interese atbildēt, ja Krievija izvēlas spert šo soli. Un kā ar pārējo pasauli? Te mēs varam pieminēt Indiju, Ķīnu, kuras patiesībā aicināja Krieviju deeskalēt situāciju pēc tam, kad viņi izšāva visas tās papildus raķetes uz Ukrainas pilsētām. Kā jums šķiet, kā šīs valstis reaģēs, ja Krievija pielietos kodolieročus, kas ir tabu jau no 1945. gada? (..) Izmantojot kodolieročus pret valsti, kurai tie nav, padarītu Krieviju par tādu izstumto, ko vēl viņi nekad nav tādā mērogā nav pieredzējuši.”

Savukārt ANO Atbruņošanās pētniecības institūta pētnieks Pāvels Podvigs norādīja: “Mums jārunā skaidrā valodā – šajā konfliktā nav neviena ticama militāra iemesla, lai izmantotu kodolieročus. Vienīgais veids, kā tos varētu izmantot – mēģināt šokēt Ukrainu tik ļoti, lai tā padotos. Tas nozīmētu to izmantošanu pret civiliedzīvotājiem, nogalinot desmitiem, pat simtiem tūkstošiem cilvēku. (..) Šādu lēmumu nav viegli pieņemt, un tam nebūtu jābūt vieglam, jo īpaši atceroties, ka teju 80 gadus kodolieroči nav izmantoti šādi.”

Neesot arī nekādu pazīmju, ka Krievija uz ko tādu patiešām gatavotos.

Podvigs skaidroja: “Ir procedūra, kā šos ieročus izvietot. Tie būtu vispirms jāizņem ārā no glabātuvēm, jāuzliek uz kravas mašīnām, kuras kaut kur aizbrauktu. (..) Es domāju, ka mēs varam būt pārliecināti, ka, pirmkārt, Krievija gribētu, lai visi redz, ka viņi gatavojas izmantot šos ieročus, ja šāds lēmums būtu pieņemts. Mēs zinām, ka tas vēl nav pieņemts. Un, protams, visticamāk šo procesu tāpat varētu pamanīt un atklāt.”

Taču, zaudējot savas pozīcijas karā, kodolšantāža no Krievijas puses varētu palielināties. Tādā veidā Putins varētu cerēt tikt pie sarunu galda. Piemēram, uz miljardieri Īlonu Masku tā jau, var teikt, iedarbojusies. Kā ziņots, Masks nācis klajā ar piedāvājumu – lai glābtu pasauli no atomkara, Ukrainai būtu jāatdod Krievijai Krima, jaunajās Krievijas okupētajās vietās jāsarīko jauni, legāli referendumi un jāatsakās no vēlmes kļūt par NATO dalībvalsti.

Starptautiskā stratēģisko pētījumu institūta pārstāvis Alberks atzina: “Tās ir drausmīgas idejas, bet tas ir labi, kamēr viņam ir pieticība teikt – tā nav mana ekspertīze, man ļoti labi sanāk pelnīt naudu, starptautiskās attiecības, ģeopolitika varbūt nav mans. (..) Es nemaz neesmu pārsteigts par to, ka cilvēki, kuri nestrādā ar kodolieroču, aizsardzības politiku, attiecībām ar Krieviju, Ķīnu, Indiju, Pakistānu, Ziemeļkoreju, raķešu draudiem, pirmo reizi saskaroties ar šādu situāciju, ir nobijušies. (..) Es saprotu, kāpēc jums ir bail, bet Putins grib, lai jums ir bail. 

Atcerieties – labākais veids, kā cīnīties ar Putinu, ir padziļināt savas zināšanas un nebaidīties.”

Kā zināms, ASV uz Krievijas vārdu spēlēm ap kodolieročiem ir atbildējusi ar daudznozīmīgu frāzi – ja Krievija ķertos pie kodolieročiem, sekas tam būtu “katastrofālas, smagas, spēcīgas un dziļas”. 

Ko tas nozīmē, paskaidroja Garisons: “Šajā gadījumā Amerikas Savienotās Valstis ir atstājušas savu to saucamo kara miglas plīvuru, kad nav pateikts konkrēti, kas varētu sekot šajā atbildes gadījumā.”

Kā lēmumu pieņemtu NATO? Garisons norādīja: “Attiecībā uz NATO lēmumiem atcerēsimies tomēr, ka kodolieroči ir faktiski trīs NATO valstīm, bet divas ir nodevušas, it kā nodevušas to iespējamo lietošanu NATO, bet joprojām patur. Protams, primārais lēmuma pieņēmējs ir attiecīgi vai nu Amerikas Savienoto Valstu prezidents, vai arī Lielbritānijas premjers, tie ir tāpat pirmie lēmumu pieņēmēji. Un attiecīgi tādēļ, es pieļauju, ja Amerikas Savienotās Valstis uzskatīs par nepieciešamu, tad viņas var rīkoties arī bez NATO akcepta.”

Tiesa pēc ANO institūta pārstāvja domām labākais veids kā atbildēt būtu cita stratēģija. Podvigs sacīja: “Es domāju, ka no NATO skatu punkta viņiem šobrīd būtu jāizslēdz jebkāda kodolieroču izmantošanas iespēja un patiesībā Krievijai būtu jāsūta signālu, nezinu vai publiski vai nē, ka NATO neļaus sevi ievilkt šajā konfliktā. Pat ja Krievija izmantotu kodolieročus, NATO karā tieši neiejauktos. To darot, var likties, ka tā ir vājuma pazīme, bet patiesībā tā nav. Tādā veidā NATO paaugstinātu šo robežu un varētu radīt pretestību pret kodolieroču tālāku izmantošanu un to novērst pilnībā.”

Tikmēr ASV zinātnieku federācijas pārstāvis, Kodolinformācijas projekta direktors Kristensens piebilda: “Viena no svarīgākajām mācībām, ko atcerēties –, jā, kodolieročiem ir sava loma, bet tie nav pārāk lietderīgi. Nav tā, ka tu vari izmantot kodolieroci kaujas laukā un no tā gūt panākumus. Tikko tu sāc to darīt, pilnībā mainās spēles noteikumi.”