Meklēšanas forma

Apmācies 0 °C Z-ZA vējš 3.2 m/s
Trešdiena, 2018. gada 12. DecembrisVārda dienu svin: Otīlija, Iveta

Aizbraukt vai atgriezties?

Kristīne Langenfelde
Kopš marta, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sāka realizēt šā gada reemigrācijas pilotprojektu un reģionos darbu sāka reemigrācijas koordinatori, kuru uzdevums ir ar praktisku informāciju un palīdzību dažādu jautājumu risināšanā atbalstīt tos, kuri plāno atgriezties Latvijā, Zemgalē atbalsts sniegts jau 200 aizbraukušajiem. Tāpat reģistrētas 19 ģimenes, kas jau atgriezušās Latvijā, un tie ir vismaz 40 dažāda vecuma cilvēki, informē Zemgales reģiona reemigrācijas jautājumu koordinators Edgars Jānis Paulovičs.

Lai izvērtētu pilotprojektā sasniegto un diskutētu par turpmāko darbu, 11. decembrī pulksten 10 Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā notiks Zemgales reģionālā konference «Aizbraukt vai atgriezties Latvijā». Viens no konferences dalībniekiem būs Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols, kurš stāstīs par nupat Saeimā pieņemto Diasporas likumu, kas jau no nākamā gada ieviesīs būtiskas izmaiņas darbā ar ārvalstīs dzīvojošiem Latvijas valsts piederīgajiem. «Tam nav jābūt pilotprojektam, bet gan valsts realizētam ilgtermiņa pasākumu kopumam. Neapšaubāmi pilotprojekts ir sniedzis pierādāmus rezultātus, jo kopš vasaras Latvijā ir atgriezušās aptuveni simts ģimenes, ir izkristalizējušās arī problēmas – informācijas nepieejamība, atbildību sadrumstalotība, birokrātiskais slogs. Tāpēc šogad, strādājot pie jaunā likuma, tajā jau ir iekļauti pieredzē pamatoti atbalsta pasākumi,» saka R.Kols. Komisijas priekšsēdētājs gan uzsver, ka likuma mērķis nav atgriezt Latvijā katru aizbraukušo. «Mūsu valstij ir jārespektē katra cilvēka izvēle, tāpēc likuma galvenais mērķis ir nezaudēt saikni ar mūsu diasporu,» tā R.Kols, piebilstot, ka no visiem Latvijas valstspiederīgajiem aptuveni 15 procenti patlaban dzīvo ārpus valsts. «Līdz šim Latvijā nebija skaidra diasporas politika, ministriju kompetences un atbildība. Šobrīd likums skaidri nosaka katras ministrijas atbildību un veicamos uzdevumus, bet Ārlietu ministrija būs tā, kas koordinēs visu pasākumu kopumu,» skaidro R.Kols.

Likumā paredzēti arī reāli atbalsta pasākumi – piemēram, lai atvieglotu reemigrāciju, aizbraukušajiem būs tiesības līdztekus dzīvesvietas adresei ārvalstīs norādīt arī vienu adresi Latvijā. Tas atrisinās virkni problēmjautājumu, ar kuriem nācās saskarties tiem, kuri vēlējās atgriezties Latvijā. Piemēram, pilotprojekta gaitā šogad tiem, kuri pēc ilgākas prombūtnes atgriezās Latvijā un vēlējās veidot savu uzņēmumu, bija iespēja saņemt valsts grantu 9000 eiro apmērā biznesa uzsākšanai, taču realitātē lielākā daļa no šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem palika neapgūti, jo viens no nosacījumiem granta saņemšanai bija deklarēta dzīvesvieta ārvalstīs. Savukārt tiem, kas ir deklarējuši dzīvesvietu ārvalstīs, nereti, domājot par atgriešanos, problēmas sagādā bērnu iekārtošana skolās un bērnudārzos, ko bez deklarētas dzīvesvietas Latvijā nav iespējams īstenot. Iespēja uzrādīt divas dzīvesvietas šādas neērtības ļaus atrisināt. Tāpat likums nosaka, ka Veselības ministrijai ir jānodrošina diasporas locekļiem iespēju veikt brīvprātīgas iemaksas, lai iegūtu tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros. Ar likumu turpmāk būs noteikts arī tas, ka diasporai tiks sniegts atbalsts latviešu valodas apguvei un pārbaudes varēs veikt savā mītnes zemē, tur arī iegūstot atbilstošu valsts valodas prasmes apliecību. Skolēniem tiks rīkotas apmaiņas programmas, nodrošinot iespēju diasporas jauniešiem uz laiku mācīties Latvijas izglītības iestādēs. Tāpat tiks atbalstītas latviešu skolas un diasporas organizācijas ārvalstīs, kā arī daudz plašāk paredzēts veicināt aizbraucēju iesaistīšanos uzņēmējdarbības atbalsta pasākumos.

«Vēl viens būtisks solis, kas jāīsteno, ir vienotas informācijas platformas izveide internetā, kurā katrs aizbraukušais varētu viegli atrast sev nepieciešamo informāciju. Tā varētu būt valsts veidota platforma – diaspora.gov.lv,» piebilst R.Kols.

KONFERENCES PROGRAMMA

Kamēr valstī tiek īstenots reemigrācijas pilotprojekts un tapa Diasporas likums, arī Jelgavā, kā paši saka, uz palikšanu ir atgriezušies cilvēki, kuri vairākus gadus pavadījuši ārvalstīs.

 

«Nu nevarēju es pieņemt svešu mentalitāti»

Eduards, pēc septiņiem pavadītiem gadiem ārzemēs atgriezies Jelgavā:

«Pametu 11. klasi vidusskolā un aizbraucu pie tēta uz Norvēģiju strādāt. Mans stāsts nav par to, ka šeit maksāja maz, nevarēju savilkt galus kopā, spieda kredīta nasta… Godīgi sakot, vienkārši negribēju mācīties un tāpēc arī aizbraucu. Tētis jau ilgstoši strādā ārzemēs, un es arī vēlējos to pamēģināt. Biju kurjers, pelnīju 3000 eiro mēnesī – pietiekami labi, ja ņem vērā, ka man nebija nekādas profesijas. Man pietika visam, ko kāroju, un vēl varēju iekrāt, taču ir jāsaprot, ka tur dzīve ir pavisam cita – tur tu esi viens pats, strādā un tikai strādā, tāpēc arī tērē mazāk. Tev pat nav draugu, ar ko uz klubu aiziet, nemaz nerunājot par kādām citām izklaidēm. Un mani arī uz ko tādu nemaz nevilka. Norvēģiem ir pavisam cita mentalitāte, un viņu vidū es vienkārši nejutos labi. Bija grūti atrast kopēju valodu. Jā, varbūt nedaudz augstprātīgi skatās uz tevi kā uz zemāku šķiru, bet es neteiktu, ka to uz katra soļa var izjust. Man vienkārši ar viņiem nebija nekā kopīga, tas arī viss. Vieglāk, strādājot ārzemēs, ir atrast kopēju valodu ar sev līdzīgiem – tādiem pašiem iebraucējiem kā tu: poļiem, spāņiem… Norvēģijā internacionālā skolā mācījos norvēģu valodu, bija plāni arī Norvēģijā turpināt mācības nopietnāk, tomēr sapratu, ka tā nav mana valsts… Pagrieziena punkts visam bija tas, ka mums ar sievu piedzima bērniņš. Viņa jelgavniece, sapazināmies tepat, bet bērniņš piedzima Norvēģijā. Tad arī nolēmām, ka vēlamies bērnu audzināt savās mājās. Varbūt tas tā jocīgi skan manā vecumā, bet manī tomēr ir tā vecā audzināšana. Skatoties, kā norvēģi audzina savus bērnus – tik brīvdomīgi –, mēs ar sievu sapratām, ka to nevēlamies. Ja paliktu tur, mūsu bērns mentāli būtu pavisam cits cilvēks, jo tāda būtu viņa apkārtējā vide, tāpēc atgriezāmies. Sākumā gan tikai sieva ar bērnu, es vēl pamēģināju strādāt citās valstīs – Vācijā un Lielbritānijā, taču šogad arī tam pieliku punktu, un nu visi kopā esam atgriezušies uz palikšanu Jelgavā.

Neteikšu, ka ir viegli, šobrīd atrodamies sākuma punktā. Pirms pāris mēnešiem nodibināju Jelgavā savu uzņēmumu SIA «RER group», kas piedāvā pilnu uzkopšanas servisu jebkurā objektā – būvgružu un citu atkritumu izvešanu, uzkopšanu pēc celtniecības darbiem, logu mazgāšanu, ēku fasāžu mazgāšanu, mēbeļu, bruģa, notekūdeņu izvadsistēmu tīrīšanu, mežu attīrīšanu, demontāžas darbus. Pirmie klienti jau ir! Līdzīgā jomā pieredzi guvu, strādājot Vācijā, taču tagad saprotu, ka darbu tur un šeit salīdzināt nevar – klients ir pavisam cits. Taču esmu gatavs nepadoties!

Par to, ka Latvijā tiek īstenots reemigrācijas pilotprojekts, uzzināju pavisam nejauši – tikai tad, kad jau biju atgriezies, devos pēc padoma uz Zemgales Uzņēmējdarbības centru, kas darbojas Zemgales plānošanas reģiona paspārnē. Tur arī iepazinos ar Zemgales koordinatoru reemigrācijas jautājumos un uzzināju, ka valsts piedāvā grantu tiem, kas atgriezušies Latvijā un vēlas uzsākt savu biznesu. Diemžēl izrādījās, ka es neatbilstu nosacījumiem – tāpat kā daudzi citi, es nebiju deklarējis savu dzīvesvietu ārzemēs. Nē, nepārprotiet, es neatgriezos Latvijā tāpēc, ka cerēju uz kaut kādu finansiālu atbalstu, taču, ja jau valsts kaut ko tādu piedāvā, tad būtu patīkami, ja arī reemigranti par to zinātu. Vispār tā mazliet dīvaini sanāk – Norvēģijā deklarējies nebiju, bet saņēmu tur bērna piedzimšanas pabalstu, taču tajā pašā laikā Latvijā es netieku uzskatīts par cilvēku, kurš reemigrējis…»

 

«Latvija nav mainījusies, mainījies esmu es»

Raivis, pēc pieciem pavadītiem gadiem ārzemēs atgriezies Jelgavā:

«23 gadu vecumā pēc skolas absolvēšanas nolēmu sākt pats savu dzīvi, pilnīgi patstāvīgi – noīrēju dzīvokli, atradu darbu, un tad sākās – īres maksa, komunālie rēķini, kaut kas jāēd, kaut kas jāvelk mugurā… Nu nevarēju es ar algu to visu nosegt. Pēc profesijas esmu apdares darbu tehniķis, tolaik varēju nopelnīt ap 750 eiro mēnesī – tās ir kapeikas, ar kurām izdzīvot nevar. Viss bija tā sakrājies, ka sapratu – tādu dzīvi dzīvot nevēlos. Galvā bija tikai viena doma – ātrāk tikt prom no šīs valsts, no šīs sistēmas. Motivācijas palikt šeit nebija nekādas. Aizbraucu prom, atpakaļ neskatoties. Tolaik pat nebija doma, ka kaut kad varētu atgriezties. Lielbritānijā nedēļā pelnīju aptuveni tik, cik šeit mēnesī, varēju atļauties visu, kas man nepieciešams. Pārsvarā strādāju celtniecībā, bet bija arī citi darbi. Sūdzēties nevarēju. Kāpēc atgriezos? Nē, tas diemžēl nav valsts reemigrācijas plāna nopelns. Godīgi sakot, es, pat tur, Anglijā, esot, nezināju, ka tāds eksistē. Manuprāt, tas viss tiek organizēts tik slepeni, ka es nesaprotu, kā kāds vispār šādu informāciju atrod. Pats biju internetā iesitis, vai, man atgriežoties, ir iespēja cerēt uz kādu atbalstu. Sāku lasīt kaut kādus rakstus, bet precīzu un vienuviet apkopotu informāciju tā arī neatradu. Šodien taču ir feisbuks – kāpēc jālieto citi grūtāk pieejami kanāli un vēl par to valstij jāmaksā? Manuprāt, vislabākais veids, kā sasniegt aizbraucēju auditoriju Lielbritānijā, ir vietnē Facebook lapa, ko paši aizbraucēji Anglijā ir izveidojuši – «Latvieši UK». Pats arī to regulāri pārlapoju, bet nekad neesmu tur uzdūries uz mūsu valsts aicinājumu atgriezties mājās. Tāpat ārzemēs dzīvojošie latvieši regulāri lasa Tvnet vai Delfi portālus, taču pa ministriju mājaslapām mēs, protams, nesērfojam. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc neiegūstam šo informāciju. Ar Zemgales reģiona reemigrācijas jautājumu koordinatoru Edgaru Jāni Pauloviču iepazinos jau tad, kad biju atgriezies Latvijā. Kāpēc atgriezos? Viss jau bija labi, bet … tās nebija Mājas. Cilvēkam pieaugot, mainās arī domāšana, un es pamazām sāku saprast, ka vēlos pārnākt mājās un runāt latviešu valodā, gribu satikt draugus, savu ģimeni, un, ja vēl padomāju par nākotni – vai es būšu gatavs, ka mans bērns runās citā valodā, ka viņam būs cita tautība. Nē. Mēs ģimenē esam trīs bērni, un jau tad, kad Latvijā uzsāku savu patstāvīgo dzīvi, sapratu, ka vecākiem nav iespēju mums visiem palīdzēt, tāpēc arī vēlējos visu darīt pats. Es neizturēju, bet visa mana ģimene izturēja – es biju vienīgais, kurš aizbrauca. Viņi visi palika šeit. Protams, arī tā bija zināma motivācija atgriezties.

Šobrīd jau pusgadu esmu Jelgavā un to nenožēloju. Kas Latvijā ir mainījies? Es nedomāju, ka Latvija šo piecu gadu laikā ir mainījusies, man pat brīžiem šķiet, ka vispār neesmu nekur prom bijis… Nu, jā, algas varbūt mazliet augušas, bet Latvija palikusi tā pati. Atšķirība ir tikai tā, ka mainījies esmu es. Tikai tagad apzinos, ka tolaik spriedu, iespējams, bērnišķīgi, īstermiņā. Dzīves skola mani ir izmācījusi, jo, ja tu kaut ko dari, tad tu mācies katru dienu. Šodien es varu atvērt vārtus, ko iepriekš nespēju – man vairs nav bail kļūdīties, nav bail par to, ko citi par mani padomās, nav bail pašam meklēt kontaktus, uzrunāt cilvēkus. Esmu gatavs cīnīties! Ideju galvā ir daudz. Pagaidām dzīvoju no iekrājumiem, tāpēc uzsākt dzīvi Jelgavā nebija grūti. Šobrīd iegūstu C kategorijas autovadītāja tiesības. Turpmākais mērķis ir Jelgavā atvērt ķīniešu restorānu – zinu, ka tas būtu rentabli, arī ēdināšanas sfēru Anglijā paspēju iepazīt...»

Ilustrācija: www.LVportals.lv

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti