Meklēšanas forma

Apmācies -2 °C ZR vējš 1.2 m/s
Otrdiena, 2018. gada 11. DecembrisVārda dienu svin: Voldemārs, Valdemārs, Valdis

Ko atceras Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs?

www.jelgavasvestnesis.lv
Kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnālā «Satori.lv» publicēts kultūras pētnieces Ievas Vieses-Vigulas un dzejnieka Arvja Viguļa raksts «Pie vecā Ādolfa», kas stāsta par abu autoru iespaidiem, dienu pēc «Prāta vētras» koncertturnejas atklāšanas koncerta Jelgavā viesojoties Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā.

Raksts par muzeju tapis Latvijas valsts simtgadei veltītās rakstu sērijas «Ko atceras Latvijas muzeji» gaitā – projekta mērķis ir pētīt memoriālo muzeju vēstījumu, jēgu un to glabātās atmiņas, mudinot lasītājus pievērst uzmanību gan muzeja būtībai, gan personībai, kurai tas veltīts. Rakstu sērijas idejas autori ir I.Viese-Vigula un A.Viguls. Portāls www.jelgavasvestnesis.lv piedāvā ielūkoties fragmentos no raksta.

* * *

Dodamies uz Jelgavu, mūsu mazo Minsku. Ir svētdiena, pilsēta izskatās tukša, ir nākamā diena pēc «Prāta vētras» turnejas atklāšanas koncerta, lai gan varbūt pie vainas tukšumam pati svētdiena un karstums; vien romu bērnu bariņš kādā no ieliņām, pa kurām mūs ved «Google Maps», neliekas ne zinis par 32 grādu svelmi, kā to rāda termometri virs afišu stabiem, skraida, čalodami lotfika roma. Iepriekšējā dienā patiesībā bijām aizbraukuši uz otru pusi no Rīgas uz kādu mazpilsētu, bet gadījās jocīgs piedzīvojums, par kuru pastāstīsim kaut kad vēlāk. Taču šī piedzīvojuma dēļ nākas domāt kaut ko citu, un mūsu prātā ir jelgavnieks Ādolfs Alunāns, kas atmiņās joko, ka esot «augsti dzimis», ar to domādams dzimšanu jumta istabiņā Svētes ielā (1848. gada 11. oktobrī). Bet mēs esam ceļā uz Ādolfa Alunāna memoriālo muzeju Filozofu ielā. Tā ir nomaļa vieta pusstundas gājiena attālumā no Jelgavas stacijas.

Pirmā liecība par ēkas sabiedrisko iedabu ir afišu stabs pie ieejas pagalmā, kur izziņotas aktuālās izstādes šeit un Ģederta Eliasa mākslas muzejā. Atsevišķs memoriālajai muzeja daļai veltīts plakāts aicina: «Cienījamie apmeklētāji! Ienāciet muzejā, Ādolfs Alunāns jūs gaida!» Ādolfs Alunāns gaida – sirsnīgajā ielūgumā spilgti nolasās stāstnieka daba, ar kādu piešķiram personības vaibstus vietām un objektiem, saskatām tēlus un raksturus dabas parādībās. Jāsecina, tajā ir kaut kas pirmatnēji teatrāls, kas apliecina, cik ļoti mūsu savstarpējā saziņa balstīta izpratnē par iespējamiem un neiespējamiem scenārijiem, pieņemamām un noņemamām maskām. Dziļāk pagalmā atrodas dzelteni brūna koka ēka ar tumšsarkanu jumtu, uz to ved bruģēts celiņš ar būdīgu koka skulptūru malā, kas paspilgtina vizītes teatrālā inscenējuma noskaņu – kā atklājas, to izgatavojis Jelgavas tēlnieks Krišjānis Kugra, kura rokraksts raisa asociācijas ar Tērvetes dabas parku, Sprīdīti un Lutausi, un citiem Annas Brigaderes personāžiem, ko viņš tam darinājis. Metāla plāksnītē uz pamatnes norādīts, ka šis ir Lielozols, tēls no Ādolfa Alunāna lugas «Lielpils pagasta vecākie». Kā liecina datējums, tēlnieks šo skulptūru veidojis 1977. gadā, cienījamā 73 gadu vecumā, divus gadus pirms nāves. Divi gadi pirms nāves ir arī posms, ko šajā namā pavada Alunāns.

Nama otrajā stāvā mūsu varonis nometinās 1910. gadā. Līdz tam, ja atskaita kā teātru «vadonam» Rīgā pavadīto laiku, Jelgavā īrēti dzīvokļi, kuriem bijušas divas vainas, pirmā – mitrums, kas īrniekam kā reimatiķim nenāk par labu, otrā – īres parādi, kas vienmēr iekrājušies. Vismaz no pirmās Filozofu ielā noteikti izdevies atbrīvoties. Līdz stacijai gan esot tālu, īpaši jau padzīvojušam un slimam cilvēkam, kāds tolaik bija Ādolfs Alunāns. Arī tagad, kad jautājam par muzeja apmeklētājiem, saņemam atbildi, ka te jau neviens nejauši neiemaldoties. Laikā līdz 1926. gadam, kamēr Alunānu ģimene šeit uzturējās, viņi īrējuši nama otro stāvu no Jelgavas otrās kredītbankas direktora Žaņa Bergmaņa. 1966. gadā, kad muzejs tika dibināts, tas arī atradās tikai šajā nama daļā, bet 1978. gadā muzeja rīcībā nonāca visa ēka. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas un īpašumtiesību atgriešanas Jelgavas dome to atpirka no Bergmaņu dzimtas un nodeva Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam, un kopš tā laika Alunāna memoriālā māja ir šī muzeja filiāle.

Pie svaiga izskata un sarkanā jumta muzejs ticis 2010. gadā, kad ar Jelgavas pašvaldības, Eiropas Savienības un Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļiem teritorija tikusi labiekārtota, ēka atjaunota un ekspozīcija papildināta. Nez, ko teiktu pats Ādolfs Alunāns, ja zinātu, cik dāsnu atbalstu ieguvusi viņa pēdējā dzīvesvieta un ka tā kļuvusi par centru dažādām kulturālām norisēm. Liecības par viņa paradumiem ļauj minēt, ka daudz labprātāk viņš būtu prasījis gan finansējumu, gan telpas iegūt savā rīcībā dzīves laikā.

Šobrīd muzeja lejasstāvā iekārtotas divas savienotas telpas izstādēm un pasākumiem – ar mazu skatuvīti, klavierēm, krēsliem, vitrīnām. Te regulāri mainās izstādes, šobrīd skatāmas grafiķes Ilzes Egles izstāde «Ceļā ar sevi. Dienvidi». Otrajā stāvā, balansējot autentisko ar estētisko, izstādīta pamata ekspozīcija.

Memoriālā daļa ļauj ielūkoties atmiņās par dzīvi četrās istabās – ēdamistabā un Alunāna darbistabā, salonā, meitu Valdas un Emīlijas istabā (vēl šeit ar vecākiem dzīvoja meita Valeska, kuras kādreizējās istabas telpā šobrīd atrodas muzeja krājums; pārējie bērni šajā laikā jau dzīvoja patstāvīgu dzīvi), Alunāna un Angelikas guļamistabā. Pateicoties mazdēlam Ādolfam Švānbergam, muzejs ieguvis vairāk nekā tūkstoš oriģinālpriekšmetu, un daļa no mēbelēm restaurēta Rundāles pils darbnīcās. Sadzīves priekšmeti izkārtoti, lai vislabāk radītu priekšstatu par darbībām, kas katrā telpā risinājušās: ēdamistabā akcentēts baltais Ādolfa darba galds (cīņai pret reimatismu novietots telpas siltākajā telpas stūrī) un patvāris ar tējas krīzēm, viesistabā – klavieres ar nošu lapām, guļamistabā gulta un mazgājamā bļoda, grāmata un spogulis ar kosmētiku meitu istabā.

Dzīves posmu, ko Alunāns pavadīja šai namā, par laimīgu nosaukt nevar. Teātra patriarhs ir dzīves norietā, arī nīgrs un ķildīgs, lai gan ķildīgums viņu pavadījis visu mūžu, stipri nomoka reimatisms un sirds kaite, abas ligas Alunāns noraksta uz kādreizējo biežo ceļošanu ar viesizrādēm, tāpat noteikti savu nospiedumu atstājis mūžīgais stress un noņemšanās ar organizēšanu, naudas, aktieru un izrādēm tik nepieciešamā dramaturģiskā materiāla meklējumiem, vairīšanos no kreditoriem, nemaz nerunājot par bērnu nāvi, tostarp meitas pašnāvību, kad viņai ir vien divdesmit.

Trūkums ir Alunāna mūža uzticīgākais draugs, no kura paglābties vien uz brīdi ļauj kāds lielāks honorārs, taču iekrāt tā arī nesanāk. Izmanīgs un uzņēmīgs Alunāns ir bijis, pratis kāpināt publikas uzmanību ar asprātīgām reklāmas kampaņām pirms gaidāmajām izrādēm, spējis sarunāt, organizēt, tomēr par tālejošākām lietām finansiālajā ziņā nekad nav izdevies padomāt. Jāpiemin arī viņa plašā sirds, ziedu laikos jo īpaši gribējies palikt kompānijā pie kādas nereti paša izmaksātas pudelītes līdz pat ausmai vai pat vēlāk. Spēka gados pasēdēšanas mēdza ievilkties arī uz kādām dienām divām, pagurušos bohēmas biedrus nomainījuši jauni spēki, bet Alunānu nogurums nenomocījis un viņš visus izklaidējis ar jokiem un stāstiem par atgadījumiem iz teātera dzīves. Filozofu ielā tas viss jau sen aiz muguras, un pārāk daudz notikumu tur pavadītajos gados vecā Ādolfa dzīvē nav.

1911. gada sākumā trīs mēneši atkal tiek pavadīti uz gultas, tomēr tajā pašā gadā te sarakstīta pēdējā luga «Draudzes bazārs», kas stāsta par izslavēto latviešu nespēju vienoties, ko savā mūžā arī pats autors pieredzējis. Un īsteni Alunāna garā lugas sižetā manāma paša pārdzīvotā apspēlēšana un varbūt arī vēlme izsmiet pāridarītājus. Tā kādā draudzē, lai celtu jaunu skolu, nepieciešami līdzekļi, tiek nolemts rīkot bazāru, kuram draudzes locekļi saziedo dažādas mantas. Taču problēmas sākas ar to, ka nav īstas vienprātības, kā tad bazārs rīkojams, komisija sanāk deviņas reizes, un pērminderis pat secina, ka skolu nemaz nevajagot, visas mantas pārdodamas ūtrupē un nauda jāatdod baznīcas vajadzībām.

Rudenī «Draudzes bazārs» publicē, vecais Ādolfs sarunā, lai laikrakstā «Latvija» par to aizliek kādu labu vārdu, kas tiek arī darīts. Taču, kamēr vēl notiek darbs pie iestudēšanas izrādīšanai autora beneficē 9. decembrī Rīgā, Jānis Gulbis nāk klajā ar iznīcinošu rakstu. Alunāns, kā vienmēr šādos gadījumos darījis, atbild ar pretrakstu, un tas viss izvēršas polemikā. Andrejs Upīts ir vēl asāks un lugu vienkārši nosauc par «naivi dumju gabalu». Publika gan benefici un lugu uzņēma karsti un jūsmīgi, sagādājot vismaz kādu prieciņu latviešu teātra tēvam.

Pie titula «latviešu teātra tēvs» Ādolfs Alunāns tiek jau dzīves laikā, un katrs šī apzīmējuma vārds atklāj mērķtiecīgu viņa dzīves un darba šķautni. Kopš Ādolfa tēva un tēvabrāļa Jura Alunāna paaudzes ģimenē ir būtiska latviešu kultūras uzturēšanas ideja. Lai gan vectēvs Andrievs, kam vēl «diezgan tālu stāvējuši nacionālie centieni un kulturālā emancipācija» bija gādājis dēliem vācisku izglītību, lai tie sasniegtu pēc iespējas vairāk, tie visi tomēr darbojās latviešu kultūras labā. Indriķis Alunāns, izdodams Jura Alunāna «Dziesmiņas», stāsta, ka «Žoržs tēvam nekad neteica un arī nerādīja, kad kādu dziesmiņu no vācu valodas esot saskandinājis, jo tēvs nebūt negribēja, ka dēls pa latviski raksta. Tikai tad tēvs un māte ļāva viņam ilgāk pa naktīm sveces dedzināt, kad Žoržs teica, ka viņam teicamas vācu grāmatas esot lasāmas.» Arī teātris kā mākslas forma bija plašs cīņas lauks; Alunāna dzimtajā Jelgavā skatuves darbinieki nebija īpaši lielā cieņā – «aktieris bija no ceļa nogājis, pagalam paklīdis un citam uzdevumam nederīgs vagabunds». Visbeidzot, vārds «tēvs» sabalsojas ar ģimenes lomām patriarhālajā sabiedrībā, kur Ādolfam, no vienas puses, tiek visa atbildība pelnīt naudu, no otras, – visa publikas uzmanība, kamēr sievai Angelikai jāveic milzīgs neredzams darbs: rūpēties par mājas kārtību, kā arī nepagurstot atbalstīt vīru, meklē rekvizītus un citas teātrim vajadzīgas lietas. Ja turam prātā raženo Alunānu dzimtu, kur vienam laulātajam pārim bijuši desmit pēcnācēji (kā Ādolfam ar Angeliku), tēva vārds iegūst plašāku skanējumu tam, cik dažādos veidos tālāk attīstījies viņa iesāktais un kā jau nākamie soļi latviešu oriģināldramaturģijā un skatuves mākslā virzās neatkarīgus ceļus – jaunākajiem viņš jau drīz ir «vecais Alunāns» vai «vecais Ādolfs».

Pienāk 1912. gads, kad citviet Eiropā jau ir kubisms, futūrisms, parādās abstrakcionisms, Jaunajā pasaulē tiek dibināta lielā kinostudiju trijotne un parādās pirmais seriāls kustīgo bilžu vēsturē «Kas notika ar Mēriju». Bet vecajam Ādolfam Jelgavā jāmokās ar slimībām un garlaicību.

Maijā arī izdodas satikt senu draugu, tad abi ar ormani brauc uz kafejnīcu un beidzot sanāk pasēdēt pie pāris glāzītēm, kas ievelkas līdz tumsai. Taču, tā kā nekas ļauns ar veselību nenotiek, Alunāns nodomā, ka ārsti neko nesaprotot. Tas tad arī noveda pie bēdīga gala. 4. jūlijā tiek satikts kāds cits sens draugs un iztukšotas pat veselas divas konjaka pudeles. Nākamajā dienā tomēr kļūst slikti, tiek izsaukts ārsts, iedzertas sirds dropes. «Nu paliek vieglāk, es mazliet aizmigšu,» saka Alunāns un vairs nepamostas.

Alunāns «saticis ar visām aprindām. Bet vienai sabiedriskai kārtai nav bijis draugs. Tie ir luterāņu mācītāji, galvenā kārtā vācieši, mazāk latvieši, liekulīgie «kungu baznīcas» kalpi, ieskatos utrā reakcionāri un pārlieku naidīgi latviešu kultūras centieniem». Vienīgais mācītājs, ar ko Alunāns ciešāk iedraudzējies, bija prāvests Reinharts, kas laulājis Alunāna meitu Paulu. Kāzās abi iepazīstas un pavada vakaru viens otra sabiedrībā, «dzīvi sarunājoties par latviešu vispārības lietām». Šis baznīckungs arī izvadījis Alunānu no Nikolaja baznīcas 1912. gada 26. jūnijā.

Raksta oriģinālavots – Satori.lv. 

Foto: no «Jelgavas Vēstneša» arhīva

Viedokļi

Pievienot komentāru

Saistītie raksti