Meklēšanas forma

Daļēji apmācies 3 °C ZA vējš 3.6 m/s
Pirmdiena, 2018. gada 19. NovembrisVārda dienu svin: Elizabete, Liza, Līze, Betija

«Labākais veids, kā mācīties, ir darīt»

Jānis Kovaļevskis
Šodien Latvijā tiek atzīmēta Skolotāju diena. Par to, kā mainās izglītības sistēma un kā šajā pārejas periodā jūtas pedagogi, saruna ar Jelgavas Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotāju un direktores vietnieci metodiskajā darbā Eviju Slokenbergu.

Personāla atlases jomā plaši tiek izmantots kompetenču novērtējuma tests, kas ļauj pārliecināties par kandidāta spēju risināt dažādas sarežģītības uzdevumus. Lai konkurētu darba tirgū, mūsdienās darbiniekam jāspēj kompleksi lietot zināšanas, risinot problēmas mainīgās dzīves situācijās. Jaunā izglītības satura reforma, kuras ieviešana gan atlikta uz gadu, paredz īstenot kompetenču pieeju izglītības procesā, sākot no pirmsskolas un noslēdzot ar vidusskolu, lai jauniešus labāk sagatavotu darba tirgus prasībām un vispārējās zināšanas aizstātu ar konkrētām prasmēm.

– Pāreja uz jauno mācību saturu ir atlikta uz vienu gadu. Kas jāpaveic šajā laikā, un vai tiešām pēc gada mēs būsim gatavāki pārmaiņām?

– Jelgavas Valsts ģimnāzija bija viena no skolām, kurā jau aizvadītajā mācību gadā domāja par to, kā īstenot jauno pieeju, tādēļ pārmaiņām mēs bijām gatavi. Nevaru atbildēt par visu valsti, bet, raugoties no Jelgavas izglītības iestāžu skatpunkta, nebija nepieciešamības atlikt šo procesu, jo pilnvērtīga jaunā satura ieviešana un pieejas maiņa tāpat prasīs vairākus gadus. Faktiski tas būs cikls no pirmsskolas līdz pat 12. klasei, un, jo agrāk mēs sāksim to darīt, jo labāk. Iespējams, kādam šī pauze palīdzēs vairāk izprast, ar ko sākt, un tam sagatavoties, bet dažām skolām tā ir iespēja vēl gadu neko nemainīt. Šī gada laikā visiem būtu daudz jāmācās, un labākais veids, kā mācīties, ir darīt.

– Izglītības reforma savā ziņā ir klasisks pārmaiņu vadības piemērs – neviens labprātīgi nevēlas mainīt savus ieradumus. Pedagogiem ir bažas par savu nākotni un spēju izpildīt jaunos nosacījumus. Kā, jūsuprāt, tās varētu kliedēt?

– Lielākā vai mazākā mērā mēs visi baidāmies no pārmaiņām. Tas ir cilvēka dabā. Daudzi pedagogi visu vēlas izdarīt pēc labākās sirdsapziņas un baidās kļūdīties. Arī šā brīža pedagogu noslodze ir pārāk liela, lai realizētu visas labās ieceres, kuras ietver kompetenču izglītība. Papildus kontaktstundām skolotājiem būs jāatrod laiks, lai savstarpēji sadarbotos, mācītos, gatavotos nodarbībām, kurās tiks īstenota jaunā pieeja, un veiktu pārējos pienākumus. Ja skolotājam vidēji ir 30 kontaktstundas nedēļā, tad visiem pārējiem pienākumiem atliek 10 stundas, un ar to ir par maz, lai pilnvērtīgi sagatavotos mācību procesam. Visvairāk par to pārdzīvo tieši atbildīgākie pedagogi. Turklāt ilgstoša pārslodze veicina izdegšanu.

Pedagogu trūkums valstī šobrīd jau ir akūta problēma, piemēram, Latvijas Universitātē matemātikas specialitātē šogad diplomu ieguva tikai trīs jaunie skolotāji, bet fizikas specialitātē – viens. Nepieciešams ilgtermiņa plāns situācijas risināšanai valstiskā līmenī. Lai kliedētu bažas, varu apgalvot, ka tie, kas īstenoja iepriekšējo dabaszinātņu un matemātikas projektu idejas un saturu, ir daudz gatavāki pārmaiņām – skolotāji vada efektīvas stundas, kas ir pamatā arī jaunajai pieejai. Labā ziņa saistībā ar jauno pieeju ir arī tā, ka skolām būs daudz lielāka brīvība mācību procesa organizācijā. Skolēni priekšmetus varēs apgūt pa blokiem, piemēram, visu dienu veltot kāda projekta izstrādei vienā vai dažos priekšmetos, bet citā – risinot inženiertehniskas problēmas. Katra skola varēs meklēt labāko risinājumu tieši saviem skolēniem.

– Ar kādām kompetencēm jābūt apveltītam vidusskolas absolventam?

– Kompetenču pieeja ietver pamatprasmes, piemēram, lasītprasmi, matemātisko pratību, dabaszinātnisko izpratību, caurviju prasmes, ko dažādos veidos skolēns iegūst katrā priekšmetā. Tās ir problēmrisināšana un kritiskā domāšana, jaunrade, pašiniciatīva un uzņēmējspēja, pašizziņa, pašvadība, mācīšanās mācīties, sadarbība un līdzdalība, digitālā un medijpratība. Praktiski tas nozīmē, ka skolēns ir spējīgs risināt dažādas problēmas, pieņemt izsvērtus lēmumus un atbildēt par to sekām. Šīs prasmes nevar iemācīt teorētiski, piemēram, lai skolēns prastu sadarboties, ir jādod jēgpilni uzdevumi, kas prasa sadarbību. Ja pedagogs novēro, ka skolēni neprot sadarboties, tad kopā ar kolēģiem, kas māca to pašu klasi, tiek meklēti ceļi, kā apgūt sadarbību.

– Daudz tiek runāts par virzību uz izcilību, uzsverot, ka mums pietrūkst talantu, tomēr rezultāti starptautiskajās skolēnu olimpiādēs un dažādos konkursos liecina, ka šādi talanti Latvijā ir. Vai tomēr vairāk nav jākoncentrējas uz tā saukto vidusslāni, lai uzlabotu kopējos mācību sasniegumus, jo talantu skaits vienmēr būs ierobežots?

– Bieži vien skolu loma izcili talantīgu skolēnu sagatavošanā tiek pārspīlēta, jo šie skolēni sasniegtu rezultātu teju jebkurā izglītības iestādē. Tas, cik labi ir strādājusi skola, būtu jāvērtē pēc daudziem kritērijiem, no kuriem viens varētu būt skolēnu sniegums kādā no jomām, cits – mācību procesa organizācija. Kvalitāti varam nodrošināt ar ikdienas darbu, nevis kādām ārišķīgām aktivitātēm. Skolā organizējam talantu stundu, kurā ir iespēja gatavoties konkursiem un olimpiādēm vienā mācību priekšmetā. Ja skolēns nevēlas piedalīties vairākās olimpiādēs, tas ir viņa lēmums, kas jārespektē. Piespiedu dalība vienā vai otrā pasākumā nevar dot rezultātu. Tas nav efektīvi. Pēdējos gados pakāpeniski atsakāmies no skolēnu dalīšanas grupās pa zināšanu līmeņiem, lai dotu iespēju talantīgākajiem skolēniem apgūt citas prasmes, piemēram, izskaidrot uzdevumu savam klasesbiedram un palīdzēt viņam to atrisināt. Ja skolēns spēj ne tikai atrisināt uzdevumu, bet arī iemācīt to izdarīt citam, tas jau ir pavisam cits zināšanu un prasmju līmenis. To pašu var attiecināt arī uz darbu grupās. Katram skolēnam ir jāapzinās sava loma grupā, teiksim, ja šoreiz es neesmu līderis, man jārespektē tas, kurš konkrētajā brīdī ir. Kāds apkopos informāciju, kāds veidos vizuālos materiālus, bet kāds prezentēs grupas darbu. Ja jaunieši to neiemācīsies skolā, viņiem pēc tam būs problēmas ar darbu komandā, jo spēja sadarboties ir mūsdienu nepieciešamība.

– Jelgavas skolēniem vislabākās matemātikas zināšanas ir 3. klasē, pēc tam tās pakāpeniski sarūk un viszemāko līmeni sasniedz vidusskolas centralizētajos eksāmenos. Vai pāreja uz jauno mācību saturu varētu lauzt šo statistiku?

– Šāds apgalvojums tika izteikts, izmantojot nesalīdzināmus datus, tāpēc tam nevaru piekrist. 3. un 6. klasē skolēni kārto diagnosticējošos darbus, kuru galvenais mērķis ir pārliecināties, ko skolēns ir apguvis un kurām tēmām turpmāk jāpievērš pastiprināta uzmanība. Savukārt 9. un 12. klases eksāmeni jau ir atskaites punkts, kas mēra, ko skolēns ir apguvis noteiktā izglītības līmenī. Vidusskolas centralizētajiem eksāmeniem ir papildu mērķis – augstskolas šo mērījumu izmanto kā iestājeksāmenu –, tāpēc darbu saturs atšķiras gan pēc būtības, gan izpildes ilguma. Šobrīd vienādu eksāmenu kārto visi skolēni neatkarīgi no tā, kur viņi mācās – ģimnāzijā, tehnikumā vai citur. Būtu jāizveido tāds pārbaudes darbs dažādos vecumposmos, kas mēra vienas un tās pašas zināšanas un prasmes, piemēram, skolēnu spēju reaģēt jaunā situācijā. Šobrīd arvien vairāk ir tādu skolēnu, kuri diezgan agri saprot, ko dzīvē grib sasniegt un kurš mācību priekšmets viņiem ir svarīgs, tāpēc tiek paredzēts, ka skolēni varēs izvēlēties, kādā līmenī konkrēto mācību priekšmetu apgūt. Katram līmenim arī būs atbilstošs eksāmens.

–  Viens no izglītības reformas vērtēšanas kritērijiem ir mācību sasniegumi, bet 10 balles Jelgavas Valsts ģimnāzijā un Rīgas 1. ģimnāzijā tomēr nav viens un tas pats. Kā sabalansēt skolēnu vērtējumu, kas pārsvarā tiek ņemts kā atskaites punkts arī apgūtajām prasmēm un iemaņām?

– Dažādie reitingi un skolu salīdzināšana daudzos pedagogos rada neizpratni, jo bieži vien tiek salīdzinātas skolas, kuras ir pārāk atšķirīgas, lai tās salīdzinātu. Piemēram, kā var salīdzināt Valsts ģimnāziju ar internātpamatskolu vai Mūzikas vidusskolu?! Jāņem vērā arī tas, ka atzīme vairs pilnvērtīgi neatspoguļo skolēna zināšanas un prasmes – 10 balles savā ziņā ir devalvējušās. Noteikti būtu jāpārskata vērtēšanas sistēma, tai jābūt vairāk aprakstošai, lai vērtējumā varētu sniegt papildu informāciju. Mēs sev atvieglotu dzīvi, ja atteiktos no dažādiem reitingiem un salīdzināšanas, jo parasti tas tiek darīts, salīdzinot mistiskus vidējos skaitļus, kas ir vienkāršākais veids. Piemēram, ja kādu eksāmenu skolā kārto viens skolēns un iegūst 90 procentu rezultātu, tad arī skolas vidējais rādītājs ir 90 procenti. Nākamajā gadā tajā pašā skolā tajā pašā mācību priekšmetā cits skolēns iegūst 50 procentus, un rezultāts ir krities par 40 procentiem. Vai tādējādi var secināt, ka skolā slikti māca šo priekšmetu? Arī aritmētiskais vidējais, kuru izmanto visur, statistikā tiek lietots tikai kā viens no vairākiem rādītājiem. Kompetenci skolēns demonstrē kā kompleksu sniegumu, kuru var izmērīt, izvirzot kritērijus snieguma izvērtēšanai un aprakstot snieguma kvalitātes līmeņus. Tāpēc ir būtiski jāmaina pieeja vērtēšanai, jo daudz svarīgāk par pašām zināšanām ir vērtēt, ko skolēns ar tām spēj paveikt.

– Viens no jautājumiem, kas satrauc vecākus, ir mājasdarbi, ņemot vērā, ka bērni ir noslogoti arī dažādās ārpusskolas aktivitātēs. Vai mājasdarbi to klasiskajā izpratnē ir modernas izglītības sastāvdaļa?

– Vismaz savā skolā no obligātajiem mājasdarbiem, īpaši matemātikā, cenšamies atteikties. Mājasdarbus bieži uzdodam tādus, kuros skolēns var saņemt tūlītēju atgriezenisko saiti, piemēram, izmantojot tehnoloģijas. Mājasdarbam jābūt jēgpilnam, ir jābūt skaidram mērķim, kāpēc tas tiek uzdots. Pārejot uz jauno mācību saturu, mājasdarbu apjomam vajadzētu samazināties – ir jāmācās skolā, stundā.

– Kāda loma jaunā mācību satura ieviešanā būs tehnoloģijām?

– Šobrīd dažādas tehnoloģijas ir mūsu ikdiena, un to es varu teikt gan par skolēniem, gan pedagogiem. Skolotāji mācās strādāt ar tehnoloģijām, lai neatpaliktu no bērniem. Piemēram, mācību stundām gatavojamies attālināti, stundu laikā izmantojam dažādus aptaujas rīkus, kur skolēni var izteikt savu viedokli, viņi veido animācijas, prezentācijas, infografikas gan kā tēmas noslēguma darbus, gan mācību procesa laikā. Tas ir formāts, kurā skolēni jūtas ērti.

– Kā jūs formulētu – kādas šobrīd ir sabiedrības prasības pret skolu un pedagogu?

– Prasības pret skolu un pedagogu ir augstas – pie tā esam pieraduši. Tomēr, lai mēs varētu labi darīt savu darbu, sagaidām atbalstu arī no vecākiem. Svarīgs ir vecāku emocionālais atbalsts, lai bērns būtu līdzsvarā ar sevi. Noteikti nevajag pildīt bērnu mājasdarbus vai projektus – tas jādara skolēnam pašam. Valsts ģimnāzijā organizējam Vecāku dienas un runājam arī par šiem jautājumiem, lai vecāki labāk saprastu, kas šobrīd notiek skolā. Bieži sastopamies ar divu veidu attieksmi: ir vecāki, kuri atbalsta stingro līniju ar striktām prasībām, bet ir arī tādi, kuri pret mācību procesu attiecas pārāk demokrātiski. Pēc principa – gribi dari, negribi nedari! Ne viena, ne otra pieeja neatbilst šodienas prasībām, jo bērnam skolā ir jāievēro noteikumi, tomēr videi jābūt tādai, kurā viņš nebaidās uzdot jautājumus, diskutēt un saņem atbalstu.

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»

Viedokļi

Pievienot komentāru